Tuvojas pirmais septembris — laiks sūtīt bērnu uz skolu. Mans bērns, kuru auklēju un aprūpēju jau no dzimšanas un arī pirms tam. Es centos viņam dot labāko, pasargāju no sliktiem iespaidiem, rādīju pasauli un cilvēkus, un dzīvniekus, un jūru, un lielus kokus.
Centos viņam ieaudzināt labu gaumi: nevis kolu un fantu, bet dabīgas sulas, nevis multenes ar kliedzieniem un kautiņiem, bet skaistas labas grāmatas. Pasūtīju viņam izglītojošas spēles, kopā zīmējām, klausījāmies mūziku, staigājām pa ielām un parkiem. Bet es vairs nevaru viņu noturēt pie sevis, viņam vajag iepazīties ar cilvēkiem, ar bērniem un pieaugušajiem, laiks kļūt patstāvīgam, iemācīties dzīvot lielajā pasaulē.
Un tāpēc es meklēju viņam skolu, bet ne tādu, no kuras viņš iznāks piebāzts ar daudzām zināšanām. Es pats varu viņam pasniegt skolas mācību programmas ietvaros eksaktās zinātnes, humanitāros un sociālos priekšmetus. Kur netikšu galā, uzaicināšu pasniedzēju.
Meklēju skolu, kas manam bērnam iemācīs pareizo attieksmi pret dzīvi. Viņš nav eņģelis, un es nevēlos, lai viņš izaugtu izlaidīgs. Cilvēkam ir vajadzīga disciplīna — ietvars, kurā viņš sevi turēs. Iekšējais kodols, kas palīdzēs viņam neizplesties slinkuma un baudu alkas iespaidā un nepazaudēt sevi kaisles brāzmās, kas mostas jaunībā.
Diemžēl disciplīna bieži tiek saprasta kā vienkārša pakļaušanās skolotājiem un hartas noteikumiem, kas nepieciešama tikai pašiem skolotājiem viņu personīgo ērtību dēļ. Pret šādu disciplīnu bērna brīvais gars dabiski saceļas, un tad viņš tiek vai nu apspiests, vai arī tiek pasludināts par "nerātnu kausli", tādējādi piespiežot viņu uz antisociālu uzvedību.
Meklēju skolu, kas manam bērnam iemācītu pareizas attiecības ar cilvēkiem, jo tā ir svarīgākā prasme, kas nosaka cilvēka dzīvi. Ļaujiet viņam redzēt cilvēkos nevis draudus un konkurenci, bet sapratni un atbalstu, un viņš pats var saprast un atbalstīt citu. Es nevēlos, lai skola viņā nogalinātu sirsnīgu bērnišķīgu ticību, ka pasaule ir skaista un laipna, un pilna ar iespējām priecāties un sagādāt prieku citiem.
Es nerunāju par «rozā brillēm» un ne par uztveri, atrautu no realitātes. Cilvēkam ir jāzina, ka gan viņā, gan citos ir gan labais, gan ļaunais, un jāmāk pieņemt pasauli tādu, kāda tā ir. Bet pārliecība, ka viņš un pasaule ap viņu var būt labāka, ir jāsaglabā bērnā un jākļūst par stimulu rīkoties.
To var iemācīties tikai starp cilvēkiem, jo tieši attiecībā pret citiem izpaužas cilvēka personība ar visām pozitīvajām un negatīvajām īpašībām. Tam nepieciešama skola. Nepieciešama bērnu komanda, kuru skolotāji organizē tā, lai apvienotu katra unikālās individualitātes vienotā kopienā.
Ir zināms, ka bērni ātri pārņem vienaudžu uzvedības manieres un vērtības un daudz sliktāk reaģē uz tiešiem pieaugušo norādījumiem. Līdz ar to tieši atmosfērai bērnu kolektīvā vajadzētu būt galvenajai skolotāju rūpei. Un, ja skola bērnus izglīto caur vidusskolēnu un skolotāju pozitīvo piemēru, tad šādai skolai var uzticēties.