Neizteikta prasība pēc atklātības ir kļuvusi par tendenci. Mēs sagaidām, ka tuvinieki un draugi mums visu pastāstīs, godīgi un detalizēti analizēs savas jūtas un rīcības motīvus. Aicinot bērnu uz konfidenciālu sarunu, mēs paļaujamies uz sirsnīgu izklāstu par visu, kas ir uzvārījies. Bet, ja mēs viens otram stāstām gandrīz visu, kāpēc mums ir vajadzīgi psihoterapeiti? Kāpēc maksāt par pakalpojumu, ko viens otram sniedzam labprāt un bez maksas?
"Atklātība nav psihoterapeita mērķis," komentē psihoanalītiķe Marina Harutjunjana. — Nejauciet psihoanalīzes sesiju ar intīmām sarunām, kad mēs dalāmies ar draugiem tajā, ko jūtam, par ko apzināti domājam. Psihoanalītiķi interesē tas, ko cilvēks pats neapzinās - viņa bezsamaņā, par kuru pēc definīcijas nevar runāt.
Zigmunds Freids bezsamaņas izpēti salīdzināja ar arheoloģisku rekonstrukciju, kad no šķietami nenozīmīgām šķembām, kas iegūtas no zemes dzīlēm vai nejauši izkaisītas, pacietīgi tiek apkopots holistisks priekšstats par to, kas sākotnēji nešķita nekādu saistību. Tātad sarunas tēma psihoanalītiķim nav tik svarīga.
Analītiķis mēģina atklāt iekšēju konfliktu, par kuru mēs nezinām.
"Froids lūdza pacientam iedomāties, ka viņš atrodas vilcienā, un lūdza nosaukt visu, ko viņš redz aiz loga, neignorējot ne atkritumu kaudzes, ne kritušās lapas, nemēģinot kaut ko izpušķot," skaidro Marina Harutjunjana. — Patiesībā šī apziņas straume kļūst par logu cilvēka iekšējā pasaulē. Un tas nepavisam nav līdzīgs grēksūdzei, kurai, gatavojoties, ticīgais cītīgi atceras savus grēkus un pēc tam nožēlo tos.
Analītiķis mēģina atklāt iekšēju konfliktu, par kuru mēs nezinām. Un šim nolūkam viņš uzrauga ne tikai stāsta saturu, bet arī prezentācijas “caurumus”. Galu galā tur, kur apziņas straume skar sāpīgas vietas, kas izraisa trauksmi, mēs mēdzam no tām izvairīties un attālināties no tēmas.
Tāpēc mums ir vajadzīgs Cits, kāds, kurš palīdzēs izzināt psihi, pēc iespējas nesāpīgāk pārvarot šo pretestību. Analītiķa darbs ļauj pacientam saprast, kādus patiesos iespaidus viņš nomāc, piesedzoties ar citām, sociāli vēlamām reakcijām.
Terapeits nespriež par teikto un rūpējas par pacienta aizsardzības mehānismiem
"Jā, psihoanalītiķis uzrauga atrunas vai vilcināšanos, bet ne ar mērķi notvert "noziedznieku", precizē eksperts. "Mēs runājam par kopīgu garīgo kustību pētījumu. Un šī darba jēga ir tāda, ka klients var labāk izprast sevi, iegūt reālāku un integrētāku skatījumu uz savām domām un rīcību. Tad viņš labāk orientējas sevī un attiecīgi labāk kontaktējas ar apkārtējiem.
Analītiķim ir arī sava individuālā morāle, taču viņš neoperē ar grēka un tikuma idejām. Viņam ir svarīgi saprast, kā un kādā veidā pacients nodara sev kaitējumu, lai palīdzētu viņam mazāk sevi iznīcināt.
Psihoterapeits nespriež par teikto un rūpējas par pacienta aizsardzības mehānismiem, labi zinot, ka sevis apsūdzības atzīšanās lomā nav svarīgākā veiksmīga darba atslēga.