“Autore grāmatu varētu nosaukt par “Dalailama ir mans varonis,” saka psihoterapeits Leonīds Krols. "Šī ir klusa, saprātīga, taču jutekliska grāmata, kas pilna ar pārsteidzošiem piemēriem."
Reiz dzīvoja kāds vīrietis, dzimis zemnieku ģimenē, bet tika atzīts par bijušās Dalailamas reinkarnāciju. Viņš aizbēga no Tibetas, apceļoja pasauli, runāja ar cilvēkiem, domāja un kļuva pārsteidzoši laimīgs, tik ļoti, ka varēja nest šo laimi citiem, un viņš pats nezināja, kā viņš to izdarīja. Daudzas lappuses autors runā ar varoni bez gatavām atbildēm, apbrīnojot viņu un brīnīdamies par viņa vienkāršību un kaut kādu smalku, īpašu sabiedriskumu. It kā no viņa lido saules stari, viņš atspoguļo visu to labāko, ko satiek, kā arī visam pievieno vieglumu un dziļumu.
Dalailama padara ikvienu vienkāršāku un cilvēcīgāku, joko, ir pārsteigts, neloka savu līniju, bet no jebkura satiktā izvelk negaidītu ticību un optimismu par maziem darbiem. No kura izaug lielas. Viņš nevienu neizglīto, nepārliecina, bet vienkāršām lietām prot piešķirt negaidītu nozīmi. Rotaļlietas eglītē, roku spiedīšana, smaidi, plāni — viss kļūst īsts un sāk iepriecināt.
Par ko vispār ir šī grāmata? Par emocionālo inteliģenci, par praktisko ikdienas budismu, par došanu (un neņemšanu) ir labi... Jā, bet ne tikai. Daniels Golemans raksta par dažādiem dialoga veidiem un par autentisku komunikāciju. Vecais ar jaunajiem, dižciltīgais ar nožēlojamo, zinātnieks ar fanātiķi, nopietns ar neprātīgo, patērētājs ar altruismu, viltīgais ar naivajiem. Bet visvairāk šī grāmata ir par mākslu dzīvot nav garlaicīgi, iejusties savā un tikai savā.. To psihologam un pazīstamam žurnālistam stāstījis kādas zemnieces dēls, bēglis, Nobela prēmijas laureāts, daudzu prominentu cilvēku draugs. Un viņiem bija dialogs. Ar tādu šķielēšanu, smaidu un lēcieniem, kādus tīšām nevar iedomāties.
No angļu valodas tulkojusi Irina Evstigneeva
Izdevniecība Alpina, 296 lpp.