Tagad man ir 46 gadi, man ir 29 gadus vecs liels zēns, kas liecina, ka mans dēls man bija 17 gadu vecumā. Es paliku stāvoklī, jo gadu ilga attiecības ar savu draugu. Man bija bail, jo es īsti nesapratu, kas notiek manā ķermenī, un neuztvēru satricinājumus, ar kuriem šis notikums bija saistīts.
Mani vecāki nekavējoties pierakstīja vizīti pie ginekologa ar nolūku veikt abortu. Liktenis gribēja, lai es "uzkrītu" uz ļoti "konservatīvu" ārstu, kurš privāti man uzskaitīja riskus, ar kuriem es riskēju (jo īpaši neauglības risku). Pēc šīs intervijas es iestājos pret saviem vecākiem un uzspiedu viņiem savu gribu paturēt bērnu.
Mans dēls ir mans lepnums, manas dzīves cīņa un ļoti nosvērts bērns, ļoti sabiedrisks... Tomēr sākumā tas netika uzvarēts. Lielas vainas apziņas vadīts (ko mana māte ļoti palīdzēja uzturēt), es pametu skolu uzreiz pēc paziņojuma par savu stāvokli. Mums bija "pienākums" apprecēties. Tā es atradu sev mājsaimnieci, dzīvoju ciematā ar savu māju un ikdienas ciemošanos pie vecākiem tikai nodarbošanās dēļ.
"Es nekad neesmu novirzījies no sava bērna"
Doma par šķiršanos man radās ātri, ar vēlmi atrast nodarbošanos. Mācījos daudz, varbūt, lai aizmirstu, ka viena pati neesmu spējīga audzināt dēlu, kā man gadiem ilgi ieteica mamma. Bet es nekad tik tālu no sava bērna neatkāpjos: ikdienas aprūpe bija viņa, bet viņas izglītība – es. Es parūpējos arī par viņa vajadzībām, viņa vaļaspriekiem, vizītēm pie ārsta, atvaļinājumiem, skolu...
Neskatoties uz to, es uzskatu, ka manam dēlam bija laimīga bērnība ar lielu mīlestību, lai gan es reizēm varēju būt vājš. Viņam bija samērā mierīgs pusaudža vecums un viņam bija godpilna izglītība: bak S, koledža un tagad viņš ir fizioterapeits. Man šodien ar viņu ir ļoti labas attiecības.
Kas attiecas uz mani, man bija daudz problēmu atrast līdzsvaru. Pēc daudzu gadu ilgas psihoanalīzes es tagad esmu apmierināta sieviete, absolvente (DESS), daļa no teritoriālā valsts dienesta, bet uz smaga darba un neizsīkstošas aizrautības rēķina.
Atskatoties pagātnē, mana nožēla nav saistīta ar izvēli, ko izdarīju 17 gadu vecumā. Nē, šodien man ir rūgtas atmiņas par savu laulību un attiecībām, kādas man tajā laikā bija ar māti. Pazemība, kurā es atrados, un grūtības, kas man bija jāizkļūt no tā, tajā pašā laikā man deva tādu spēku dzīvot, kāds man citādi nebūtu bijis.
Kur vēsturē ir tēvi?
Vai vēlaties par to runāt starp vecākiem? Lai sniegtu savu viedokli, sniegtu savu liecību? Tiekamies vietnē https://forum.parents.fr.