“Pat ja medicīniski runājot, mana grūtniecība noritēja diezgan labi, bērnam un arī man (ja neskaita klasiskās kaites: slikta dūša, muguras sāpes, nogurums...), man nepatika būt stāvoklī. Rodas pārāk daudz jautājumu šai pirmajai grūtniecībai mana jaunā mātes loma: vai pēc tam es atgriezīšos darbā? Vai zīdīšana būs kārtībā? Vai es būšu pietiekami pieejams dienu un nakti, lai barotu viņu ar krūti? Kā es tikšu galā ar nogurumu? Daudz jautājumu arī tētim. Es jutu skumjas un sajūtu, ka mani nesaprot mana svīta. Tas ir it kā es būtu apmaldījies... "
Morgane
"Kas mani traucē grūtniecības laikā?" Brīvības trūkums (kustībām un projektiem), un jo īpaši vāja pozīcija ko tas paredz un ko nav iespējams noslēpt! ”
Emilia
“Būt stāvoklī ir īsts pārbaudījums. It kā deviņus mēnešus mēs vairs neeksistētu! Es nebiju es pati, Man nebija nekā aizraujoša, ko darīt. Tas ir kā apdullums, mēs nemaz neesam interesanti apaļi kā bumba. Nekādas ballītes, bez alkohola, es visu laiku biju nogurusi, arī grūtniecei nebija smuku apģērbu... Man bija depresija, kas ilga deviņus mēnešus. Tomēr, Es neprātīgi mīlu savu dēlu un es esmu ļoti mātišķīga. Mans draugs vēlas otru bērnu, es viņam teicu, labi, ja vien viņš to nēsās! ”
Marion
" Man nav nepavisam nepatika būt stāvoklī, neskatoties uz grūtniecību, kuru daudzi mani apskaustu. Man bija tradicionālā pirmā trimestra slikta dūša un nogurums, bet man tas nelikās tik slikti, tā ir daļa no spēles. Tomēr nākamajos mēnešos tas ir cits stāsts. Pirmkārt, mazuļa kustība, sākumā man tas likās vienkārši nepatīkami, tad laika gaitā, Man tas šķita sāpīgi (Man bija aknu operācija, mana rēta ir 20 cm un neizbēgami zem tās auga mazulis). Pagājušo mēnesi naktī pamodos no sāpēm raudādama... Pēc tam vairs nevaram normāli kustēties, zābaku uzvilkšana prasīja ilgu laiku, nācās saviebties uz visām pusēm, lai beidzot saprastu, ka arī teļš ir pietūkis. Turklāt neko smagu vairs nevaram nest, kad audzējam lopus, jāsauc palīgā nelaimīgā siena kaudze, cilvēks kļūst atkarīgs, tas ir ļoti nepatīkami!
Es neuzdrošinājos teikt, ka morāli tas bija nepareizi, jo baidījos šokēt cilvēkus. Ikviens iedomājas, ka grūtniecība ir absolūta laime, kā mēs varam izskaidrot, ka mums tas šķiet riebīgi? Un arī, vainas apziņa par to, ka liku manam mazulim tā justies, kuru es jau mīlēju vairāk par visu. Man bija milzīgas bailes, ka mana mazā meitene jutīsies nemīlēta. Pēkšņi es pavadīju savu laiku, runājot ar savu vēderu, stāstot viņai, ka nevis viņa mani padarīja nožēlojamu, bet es vienkārši nevaru sagaidīt, kad ieraudzīšu viņu klātienē, nevis savā vēderā. Cepuri nost vīra priekšā, kurš mani visu šo laiku ir atbalstījis un mierinājis, kā arī mammas un labākās draudzenes priekšā. Bez viņiem, Es domāju, ka mana grūtniecība būtu pārvērtusies depresijā. Visām topošajām māmiņām, kuras nonākušas šādā situācijā, iesaku par to runāt. Kad man beidzot izdevās pastāstīt cilvēkiem, kā jūtos, Beidzot dzirdēju daudzas sievietes sakām: “Zini, man arī tas nepatika”... Tu nedrīksti tam ticēt, jo tev nepatīk būt stāvoklī, tu nezināsi, kā mīlēt savu bērnu...
Zulfaa