Pieaugot, mūs saista neredzamas saites ar tuvāko cilvēku – māti. Kāds paņem viņas mīlestību un siltumu sev līdzi neatkarīgā ceļojumā, un kāds paņem līdzi neizteiktu aizvainojumu un sāpes, kas apgrūtina uzticēšanos cilvēkiem un ciešu attiecību veidošanu ar viņiem. Vai mēs jutīsimies labāk, ja pastāstīsim savai mātei, kā jūtamies? Par to reflektē psihoterapeite Veronika Stepanova.
“Mamma vienmēr bija pret mani skarba, kritizēja par jebkuru kļūdu,” atceras Olga. — Ja dienasgrāmatā iezagās četrinieki, viņa teica, ka es stacijā nomazgāšu tualetes. Viņa pastāvīgi salīdzināja ar citiem bērniem, lika saprast, ka viņas labo attieksmi varu iegūt tikai apmaiņā pret nevainojamu rezultātu. Taču šajā gadījumā viņa neļāvās uzmanībai. Es neatceros, ka viņa kādreiz būtu mani apskāvusi, skūpstījusi, kaut kā mēģinājusi mani uzmundrināt. Viņa joprojām liek man justies vainīgam: es dzīvoju ar sajūtu, ka es par viņu nerūpējos. Attiecības ar viņu bērnībā pārvērtās par lamatām, un tas man iemācīja izturēties pret dzīvi kā pret smagu pārbaudījumu, baidīties no priecīgiem brīžiem, izvairīties no cilvēkiem, ar kuriem jūtos laimīgs. Varbūt saruna ar viņu palīdzēs noņemt šo nastu no dvēseles?
Psihoterapeite Veronika Stepanova uzskata, ka tikai mēs paši varam izlemt, vai runāt ar mammu par savām izjūtām. Tajā pašā laikā jums jāatceras: pēc šādas sarunas jau tā saspīlētās attiecības var kļūt vēl sliktākas. “Mēs vēlamies, lai mamma atzīst, ka viņa daudzējādā ziņā kļūdījās un izrādījās slikta māte. Tam var būt grūti piekrist. Ja neizteiktības situācija jums ir sāpīga, iepriekš sagatavojiet sarunu vai pārrunājiet to ar psihologu. Izmēģiniet trešo krēsla tehniku, ko izmanto geštaltterapijā: cilvēks iedomājas, ka viņa māte sēž uz krēsla, tad viņš pāriet uz šo krēslu un, pamazām identificējoties ar viņu, runā ar sevi viņas vārdā. Tas palīdz labāk izprast otru pusi, tās neizteiktās jūtas un pārdzīvojumus, kaut ko piedot un atlaist bērnišķīgus aizvainojumus.
Analizēsim divus tipiskus negatīvus vecāku un bērnu attiecību scenārijus un to, kā uzvesties pieaugušā vecumā, vai ir vērts uzsākt dialogu par pagātni un kādu taktiku ievērot.
"Māte mani nedzird"
“Kad man bija astoņi gadi, mana māte mani atstāja pie vecmāmiņas un devās strādāt uz citu pilsētu,” stāsta Oļesja. — Viņa apprecējās, man bija pusbrālis, bet mēs vienalga dzīvojām prom viens no otra. Man šķita, ka es nevienam neesmu vajadzīga, sapņoju, ka mamma mani aizvedīs, bet pie viņas pārcēlos tikai pēc skolas, lai mācītos koledžā. Tas nevarēja kompensēt bērnības gadus, kas pavadīti šķirti. Baidos, ka jebkurš cilvēks, ar kuru mēs satuvināsimies, mani pametīs, kā kādreiz to darīja māte. Es mēģināju ar viņu par to runāt, bet viņa raud un pārmet mani egoismā. Viņa stāsta, ka manas nākotnes labad bijusi spiesta pamest tur, kur ir darbs.
"Ja māte nespēj vadīt dialogu, nav jēgas turpināt ar viņu apspriest tēmas, kas jūs satrauc," saka psihoterapeite. "Jūs joprojām nesadzirdēsit, un noraidījuma sajūta tikai pasliktināsies." Tas nenozīmē, ka bērnu problēmām vajadzētu palikt neatrisinātām — svarīgi tās risināt kopā ar profesionāli. Bet vecu cilvēku, kurš kļūst arvien noslēgtāks, pārtaisīt nav iespējams.
"Māte mani nomelno radinieku acīs"
“Mans tēvs, kurš vairs nav dzīvs, bija cietsirdīgs pret mani un manu brāli, viņš varēja pacelt roku pret mums,” atceras Arina. — Māte sākumā klusēja, un tad nostājās viņa pusē, uzskatot, ka viņam ir taisnība. Kad kādu dienu mēģināju pasargāt savu mazo brāli no tēva, viņa man iesita pļauku. Par sodu viņa nevarēja ar mani runāt mēnešiem ilgi. Tagad mūsu attiecības joprojām ir aukstas. Viņa visiem radiem stāsta, ka esmu nepateicīga meita. Es vēlos ar viņu runāt par visu, ko piedzīvoju bērnībā. Mani vajā atmiņas par manu vecāku nežēlību.
"Sadistiska mamma ir vienīgais gadījums, kad pieaugušiem bērniem viss jāsaka acīs, netaupot jūtas," uzskata psiholoģe. — Ja, augot, bērns piedod mammai un, neskatoties uz pārdzīvoto, izturas pret viņu labi, viņā rodas vainas sajūta. Šī sajūta ir nepatīkama, un aizsardzības mehānisms spiež nomelnot bērnus un padarīt viņus vainīgus. Viņa sāk visiem stāstīt par viņu bezsirdību un samaitātību, sūdzas un atmasko sevi kā upuri. Ja tu pret tādu māti izturēsies laipni, viņa vainas apziņas dēļ izturēsies pret tevi sliktāk. Un otrādi: jūsu stingrība un tiešums iezīmēs robežas tam, kas viņai ir pieļaujams. Silta komunikācija ar māti, kura uzvedās sadistiski, visticamāk, nedarbosies. Par savām jūtām jārunā tieši, nevis jācer veidot draudzību.