Katram ir kāds cinisks draugs, kurš pierāda, ka pasaule ir negodīga, ir naivi gaidīt no upuriem visaugstāko atlīdzību. Taču no psiholoģijas viedokļa viss nav tik vienkārši: ticība atriebības likumam pati par sevi var būt noderīga.
Viņš devās strādāt uzņēmumā, kas nospļaujas apkārtējai videi vai izmanto cilvēka vājības — «sabojāto karmu». Pārpublicēja palīdzības aicinājumu — noķer "karmas plusus". Jokus malā, bet ideja par universālu atlīdzību no budisma un hinduisma filozofijas aptver arī tos, kuri netic pavadošajai garīgajai bagāžai - reinkarnācijai, samsārai un nirvānai.
No vienas puses, karma ikdienas izpratnē ir kaut kas, no kā mēs esam atkarīgi. Tas aizliedz rīkoties pretēji citu interesēm, pat ja neviens par to nezina. No otras puses, tas sola laimi — ar nosacījumu, ka mēs paši esam gatavi kaut ko nesavtīgi dot. Bet tas viss ir minējums. Cik tie ir pamatoti?
Es dodu, lai jūs dotu
Fiziskā pasaule pakļaujas cēloņsakarības likumam, un mēs viegli atrodam tā izpausmes ikdienas dzīvē. Ar sāpošu kaklu peldējāmies ledainā ūdenī — no rīta temperatūra paaugstinājās. Jūs nodarbojāties ar sportu sešus mēnešus — ķermenis kļuva tonizēts, jūs sākāt labāk gulēt un darīt vairāk. Pat nezinot sīkāk, kā darbojas vielmaiņa, varam nojaust: investēt savā veselībā ir lietderīgi, bet uzspļaut ir vismaz stulbi.
Tie paši likumi, pēc dažu domām, darbojas arī cilvēku attiecību pasaulē. Par to ir pārliecināts ājurvēdas speciālists Dīpaks Čopra. Septiņos panākumu garīgajos likumos viņš atvasina "karmas likumu" no cita, "došanas likuma". Lai kaut ko saņemtu, mums vispirms ir jādod. Uzmanība, enerģija, mīlestība ir ieguldījumi, kas atmaksāsies. Lai ne uzreiz, ne vienmēr tādā formā, kādu zīmē iztēle, bet tas notiks.
Savukārt nekrietnība, savtīgums un manipulācijas veido apburto loku: mēs piesaistām cilvēkus, kuri arī cenšas uz mūsu rēķina sevi apliecināt, izmantot un apkrāpt mūs.
Čopra iesaka apzināti pieiet katram savam lēmumam, pajautāt sev: vai tas ir tas, ko es patiešām vēlos? Vai man ir pēcpārdomas? Ja neesam apmierināti ar dzīvi - varbūt tāpēc, ka paši sevi maldinājām un neapzināti noraidījām iespējas, neticējām saviem spēkiem un novērsāmies no laimes.
JA NAV JĒGAS, TAS JĀIZDOD
Problēma ir tā, ka daudzu notikumu patiesos cēloņus un sekas mums aizsedz informatīvā trokšņa siena. Ja pēc veiksmīgas intervijas mēs saņemtu atteikumu, tam varētu būt tūkstoš iemeslu. Mūsu kandidatūra bija piemērota potenciālajam vadītājam, bet augstākajām institūcijām tā nepatika. Vai varbūt ar interviju neizdevās tik labi, bet mēs pārliecinājāmies par pretējo, jo ļoti gribējām. Kas spēlēja galveno lomu, mēs nezinām.
Apkārtējā pasaule lielākoties ir ārpus mūsu kontroles. Mēs varam tikai minēt, kā viss izvērtīsies. Piemēram, mums patīk no rītiem tajā pašā kioskā iedzert kafiju. Vakar viņš bija vietā, šodien arī — gaidām, ka rīt pa ceļam uz darbu varēsim cienāties ar kādu smaržīgu dzērienu. Bet īpašnieks var aizvērt kontaktligzdu vai pārvietot to uz citu vietu. Un, ja tajā dienā līst, mēs varam nolemt, ka Visums ir paņēmis ieročus pret mums, un sākt meklēt iemeslus sevī.
Mūsu smadzenēs darbojas īpašs neironu tīkls, ko neirozinātnieks Maikls Gazaniga sauc par tulku. Viņa mīļākā spēle ir savienot ienākošos datus sakarīgā stāstā, no kura izrietētu kāds secinājums par pasauli. Šo tīklu esam mantojuši no saviem senčiem, kuriem svarīgāk bija rīkoties, nevis analizēt. Vējā šūpojošie krūmi vai tur paslēpies plēsējs — izdzīvošanai vērtīgāka bija otrā versija. Pat «viltus trauksmes» gadījumā labāk bēgt un uzkāpt kokā, nekā tikt apētam.
Pašpiepildošs pareģojums
Kāpēc tulkam neizdodas, sāc barot mūs ar stāstiem, ka neesam pieņemti darbā, jo pa ceļam neatdevām savu vietu metro vecai sievietei, neatdevām ubagam, atteicām lūgumu nepazīstams draugs?
Psihologs Robs Brotertons savā grāmatā "Neuzticīgi prāti" parādīja, ka tendence sasaistīt dažādas parādības, kas nejauši seko viena otrai, ir saistīta ar proporcionalitātes kļūdu: "Kad kāda notikuma rezultāts ir svarīgs, liktenīgs un grūti saprotams, mums ir tendence uzskata, ka tās cēlonim jābūt svarīgam, liktenīgam un grūti saprotamam.»
Tā vai citādi mēs uzskatām, ka pasaule griežas ap mums un viss, kas notiek, ir svarīgs mūsu dzīvē.
Ja nedēļas nogalē nepaveicās ar laikapstākļiem, šis ir sods par to, ka nepiekrīti palīdzēt vecākiem valstī, bet nolēmi veltīt laiku sev. Protams, miljoniem cilvēku, kuri arī cieta no tā, noteikti ir kaut kādā veidā grēkojuši. Citādi, sodot viņus kopā ar mums, visums uzvedas kā cūka.
Psihologi Maikls Lupfers un Elizabete Laimena ir pierādījuši, ka ticība liktenim, karmai un Dieva vai dievu gādībai ir dziļu eksistenciālu baiļu rezultāts. Mēs nevaram kontrolēt notikumus, kuru sekas mainīs mūsu dzīvi, bet mēs nevēlamies justies kā rotaļlieta nezināmu spēku rokās.
Tāpēc mēs iedomājamies, ka visu mūsu nelaimju, bet arī uzvaru avots esam mēs paši. Un jo spēcīgāks ir mūsu satraukums, jo dziļāka ir neziņa, ka pasaule ir sakārtota racionāli un saprotami, jo aktīvāk mēs mēdzam meklēt zīmes.
Noderīga pašapmāns
Vai ir vērts mēģināt atrunāt tos, kas tic nesaistītu parādību kopsakarībai? Vai ticība liktenim ir tik bezjēdzīga un neefektīva, kas soda par alkatību, ļaunprātību un skaudību un apbalvo dāsnumu un laipnību?
Ticība pēdējai balvai dod spēku daudziem cilvēkiem. Šeit izpaužas placebo efekts: pat ja zāles pašas par sevi nedarbojas, tās mudina organismu mobilizēt resursus. Ja karmas nav, būtu vērts to izdomāt.
Pēc organizāciju psihologa Ādama Granta domām, pati sabiedrības pastāvēšana ir iespējama, jo mēs ticam labā un ļaunā ciklam. Bez mūsu pašaizliedzīgās rīcības, kas patiesībā nozīmē apmaiņu ar Visumu, sabiedrība nebūtu izdzīvojusi.
Psiholoģiskās spēlēs par kopējā labuma sadali panākumus nodrošina prosociāla (citiem labvēlīga) uzvedība. Ja katrs velk segu sev pāri, kolektīvais “pīrāgs” ātri izkūst, vai tā būtu peļņa, dabas resursi vai tādas abstraktas vērtības kā uzticība.
Karma var nepastāvēt kā iemiesots taisnīgums, kas rada līdzsvaru Visumā, taču ticība tai nevienam nekaitē, ja vien mēs to uztveram kā morālu un ētisku likumu: «Es daru labu, jo tas padara pasauli labāku. »