Neliela īpaša operācija SWAD Jauks suns Dobers maskavietes Marijas Glumovas dzīvē parādījās pirms 4 gadiem pavisam nejauši. Ieraugot ierakstu par brīvprātīgo grupas vervēšanu braucienam uz kādu no pašvaldības dzīvnieku patversmēm, meitene intuitīvi reaģēja un kopā ar draugiem devās uz vietu. Brīvprātīgo redzētais bija īsts šoks: “Pirms tam es nekad nebiju bijusi patversmēs, tāpēc pat nezināju, kas tur notiek,” atceras Marija. – Tā bija viena no daudzajām valdības organizācijām, kas labākajās Gogoļa tradīcijās pelna naudu par dzīvnieku “mirušajām dvēselēm”. Man palaimējās tur atrast atvērtu cilvēku un uzzināt, ka dzīvi mājdzīvnieki šādās patversmēs ir tikai un vienīgi brīvprātīgo nopelns, kas tos pabaro, pastaigājas ar vismaz dažiem. Starp citu, tajā laikā tur bija ap 2000 suņu! Un, ja kādam no suņiem nebija norīkots brīvprātīgais, dzīvniekam nebija iespējas vismaz vienu reizi atstāt būru. Gandrīz visi mūsu grupā raudāja par to, ko viņi redzēja, bet es sajutu kādu neapšaubāmu apņēmību sevī, un pēc šī laika sāku iet uz patversmi divas reizes nedēļā. Uz sevis nēsāju 20 kg griķus ar gaļu, reizēm biju ceļā 3-4 stundas. Brīvprātīgie dalīja suņu aizbildniecību savā starpā, centās nodrošināt, lai katrs tiktu pie barības, lai ikvienam būtu iespēja vismaz vairākas reizes nedēļā pastaigāties pa tuvējo mežu. Izvēlējos sev vairākus aplokus, kuros dzīvoja 6-7 suņi, un mērķtiecīgi uz tiem devos. Mans Dobers dzīvoja vienā no tiem. Varbūt viņam vienīgajam paveicās sēdēt būrī vienatnē (citi suņi saspiedās trīs vai četri vienā iežogojumā). Kā vēlāk izrādījās, Dobers tika izmests no pārējiem bezgalīgās cīņās. Es viņam uzreiz pieķēros: nevaru vārdos ietērpt to, ko tu jūti, kad kāds tevi tik ļoti gaida, īpaši uzlūkojot. Kopumā uz Doberu regulāri devos vēl 8 mēnešus pēc pirmās vizītes, pat nedomājot par iespēju paņemt sev: tad dzīvoju pie vecākiem, kuriem bija savi dzīvnieki, un man nebija savu līdzekļu. kas ļautu man turēt suni un rūpēties par viņu. Marijai bija jāpārdzīvo daudzas grūtības, pirms viņa varēja paņemt suni mājās. Vairāku iemeslu dēļ patversmes vadība aizliedza meitenei rūpēties par Doberu, taču Marija viņam pārāk pieķērās un nevarēja atkāpties: – Tagad godīgi atzīstu, ka suns bija jāaizved neoficiālā ceļā. Kopā ar draugiem mēs izstrādājām īstu glābšanas operāciju un naktī izvedām Doberu no tās elles. Kopš tā brīža visa mana dzīve mainījās: sapratu, ka nevaru atgriezties ar suni vecāku mājās, jo viņš nekad nesadzīvos ar abiem viņu mīluļiem – čivavas suņiem. Atradu īrētu dzīvokli un dabūju darbu, lai varētu mūs divus uzturēt. Es pilnībā pārgāju uz veģetārismu, saprotot, cik daudz dzīvniekiem ir jāiztur no cilvēkiem. Varbūt tas izklausās nedaudz dīvaini, bet man Dobera parādīšanās bija viens no pagrieziena punktiem manā dzīvē! Uz jautājumu, vai kāds no viņas radiem un draugiem ir iedvesmojies no viņas piemēra, Marija ar zināmām skumjām atbild: “Diemžēl neviens no viņiem nekad nav nokļuvis patversmē. Cilvēkiem jau tā ir ļoti žēl bezpajumtnieku dzīvnieku, ne visi ir gatavi paciest patieso patiesību par tiem, lai savām acīm redzētu, kādos apstākļos viņiem ir jāatrodas. Bet es domāju, ka to ir vērts noskatīties ikvienam. Humāna pieeja problēmai Protams, ne tikai Maskavā, bet arī citās pilsētās var atrast tos, kuri nav vienaldzīgi pret bezpajumtnieku dzīvnieku likteni. Piemēram, Voroņežā ir veterinārā slimnīca “Draugi”, kas, pateicoties entuziastu komandai, darbojas jau daudzus gadus. Uz centru regulāri tiek vesti ievainoti un slimi dzīvnieki, kas salasīti uz pilsētas ielām un lielceļiem. Darbinieki viņus ārstē, sterilizē, veic nepieciešamās vakcinācijas, atgriež normālā dzīvē un pēc tam dara visu iespējamo, lai mājdzīvniekus nodotu gādīgās rokās: “Voroņežā neviens nekad neskaita bezpajumtnieku skaitu, un jau tagad ir skaidrs, ka to ir tūkstošiem,” stāsta veterinārās slimnīcas “Draugi” direktore Natālija Molotkova. – Katra nošautā bara vietu ātri ieņem jauns. Centrā brīvprātīgo nav, taču uz mūsu paziņojumiem sociālajos tīklos atsaucas gādīgi cilvēki, kas saistīti ar nepieciešamību transportēt ievainotu dzīvnieku, medikamentu iegādi. Ar katru gadu tādu kļūst arvien vairāk! Kāds palīdz apmaksāt operācijas, kuras mūsu viesiem veic komercklīniku veterinārārsti un ķirurgi – piemēram, bieži nepieciešama osteosintēze, artrodēze, ķepu vai žokļu lūzumu ārstēšana. Kāds var atnest pārtiku un visu nepieciešamo, pat ierasties brīvajā dienā un pastaigāties ar suņiem. Visparastākie cilvēki ziedo, ko var, un palīdz mums apmaksāt visu, kas nepieciešams dzīvnieku atveseļošanai. Un tikai 4 cilvēki veic regulāras iemaksas. Neraugoties uz nebeidzamajām grūtībām un finanšu trūkumu arvien pieaugošajam Draugiem piegādāto dzīvnieku skaitam, veterinārās slimnīcas darbinieki savā pilsētā pamana zināmas pozitīvas pārmaiņas: “Priecājos, ka Voroņežā pēdējos gados pieprasījums pēc preferenciālās sterilizācijas klaiņojošu suņu un kaķu skaits ir pieaudzis,” stāsta Natālija Molotkova. – Veselu mikrorajonu iedzīvotāji vai vairāku organizāciju darbinieki kopā savāc nepieciešamo summu un kopīgiem spēkiem cenšas situāciju uzlabot. Un, manuprāt, šis ir līdz šim humānākais risinājums esošajai problēmai ar bezpajumtnieku četrkājaino skaitu valstī. Mēs atrodamies sociālajos tīklos: INSTAGRAM: instagram.com/vegetarian_ru VK: vk.com/vegjournal Facebook:
2022-11-11