60. gados tika veikti pirmie bērnu uzvedības etoloģiskie pētījumi. Vairākus nozīmīgus darbus šajā jomā gandrīz vienlaikus veica N. Blērtons Džounss, P. Smits un K. Konolijs, V. Makgrjū. Pirmajā tika aprakstītas vairākas mīmikas izpausmes, agresīvas un aizsargājošas pozas bērniem un tika izdalīta spēle kā neatkarīga uzvedības forma [Blurton Jones, 1972]. Pēdējais veica detalizētus novērojumus par bērnu uzvedību vecumā no diviem gadiem deviņiem mēnešiem līdz četriem gadiem deviņiem mēnešiem mājās un bērnudārzā (vecāku sabiedrībā un bez viņiem) un parādīja dzimumu atšķirības sociālajā uzvedībā. Viņi arī ierosināja, ka individuālās personības atšķirības var aprakstīt, pamatojoties uz datiem par ārējām uzvedības izpausmēm [Smith, Connolly, 1972]. V. Makgrū grāmatā «Bērnu uzvedības etoloģiskais pētījums» sniedza detalizētu bērnu uzvedības etogrammu un pierādīja tādu etoloģisko jēdzienu un jēdzienu pielietojamību kā dominēšana, teritorialitāte, grupu blīvuma ietekme uz sociālo uzvedību un bērnu uzvedības struktūra. uzmanība [McGrew, 1972]. Pirms tam šie jēdzieni tika uzskatīti par piemērojamiem dzīvniekiem, un tos plaši izmantoja galvenokārt primatologi. Pirmsskolas vecuma bērnu konkurences un dominēšanas etoloģiskā analīze ļāva secināt, ka dominējošā stāvokļa hierarhija šādās grupās pakļaujas lineārās tranzitivitātes noteikumiem, tā ātri tiek noteikta sociālās komandas veidošanas laikā un laika gaitā saglabājas stabila. Protams, problēma nebūt nav pilnībā atrisināta, jo dažādu autoru dati norāda uz dažādiem šīs parādības aspektiem. Saskaņā ar vienu viedokli, dominēšana ir tieši saistīta ar preferenciālu piekļuvi ierobežotiem resursiem [Strayer, Strayer, 1976; Charlesworth and Lafreniere 1983]. Pēc citu domām — ar spēju saprasties ar vienaudžiem un organizēt sociālos kontaktus, piesaistīt uzmanību (mūsu dati par krievu un kalmiku bērniem).
Nozīmīgu vietu darbā par bērnu etoloģiju ieņēma neverbālās komunikācijas pētījumi. P. Ekmana un V. Frīzena izstrādātās sejas kustību kodēšanas sistēmas izmantošana ļāva G. Osteram konstatēt, ka zīdaiņi var veikt visas atdarinātās muskuļu kustības, kas raksturīgas pieaugušajiem [Oster, 1978]. Novērojot redzīgu un aklu bērnu sejas izteiksmes dabiskajā dienas aktivitāšu kontekstā [Eibl-Eibesfeldt, 1973] un bērnu reakciju eksperimentālās situācijās [Charlesworth, 1970], tika secināts, ka akliem bērniem ir liegta iespēja vizuālā mācīšanās demonstrē līdzīgas sejas izteiksmes identiskās situācijās. Novērojumi bērniem vecumā no diviem līdz pieciem gadiem ir ļāvuši runāt par atšķirīgu mīmikas izpausmju vispārējā repertuāra paplašināšanos [Abramovičs, Marvins, 1975]. Pieaugot bērna sociālajai kompetencei, vecumā no 2,5 līdz 4,5 gadiem, pieaug arī sociālā smaida lietošanas biežums [Cheyne, 1976]. Etoloģisko pieeju izmantošana attīstības procesu analīzē apstiprināja iedzimta pamata esamību cilvēka sejas izteiksmes attīstībai [Hiatt et al, 1979]. K. Tinbergena bērnu psihiatrijā izmantoja etoloģiskās metodes, lai analizētu bērnu autisma parādības, vēršot uzmanību uz to, ka autisma bērniem raksturīgo izvairīšanos no skatiena izraisa bailes no sociālā kontakta.