Pievēršoties tautas pasakām un ticējumiem par dzīvniekiem, jūs ienirt varavīksnes un pasaku tēlu pasaulē, jūs atrodat tik caururbjošu mīlestību, cieņu un bijību. Atliek tikai iedziļināties ikdienas dzīves vēsturē, jo uzreiz literatūrā un dzejā apdziedātie sižeti parādās pavisam citā gaismā.
Kā tas, piemēram, notika ar gulbjiem. Laulības savienības simbols, sievietes un meitenes skaistums praksē no pielūgsmes priekšmeta pārvērtās par ēšanas objektu. Cepti gulbji tradicionāli bija pirmais ēdiens lielhercoga un karaliskās vakariņās, kā arī kāzās. Folklorā tiek notverta sava veida “putnu hierarhija”, no kuras var uzzināt, ka zosis ir bojāri, bet gulbji – prinči. Tas ir, cilvēkiem ir grēks sist gulbjus un vēl jo vairāk cilvēkiem, bet ir īpaši cilvēki, nevis vienkārši, viņi var visu. Šeit parādās duālā loģika.
Saistībā ar lāčiem izpratne kļūst vēl daudzdimensionālāka un mulsinošāka. No vienas puses, lācis ir totēms slāvu zvērs, un, no otras puses, viņi ēda lāča gaļu, valkāja nagus kā talismanu un ārstēja slimības ar speķi. Apstaigā māju lāčādā, dejo – bija pilnīgi iespējams novērst bojājumus un palielināt mājlopu un dārza auglību.
Kā tas bija iespējams, ņemot vērā, ka lācis tika uzskatīts par apburtu cilvēku?! Un bija pat tādas tradīcijas kā žēlabas un atvainošanās dziesmu dziedāšana, ja lācis tika nogalināts. Viņi to darīja, baidoties satikt viņu pēc nāves.
Un tajā pašā laikā izturēšanās pret dzīvniekiem Krievijā bija briesmīga. Ko vērtas bija lāču skolas, tā sauktās “Smorgonu akadēmijas” metožu apraksts. Mazuļus dresēja, turot būros virs karstām krāsnīm – grīdas uzkarsa tā, ka lāči lēkāja, mīdījās, dresētāji tobrīd sita tamburīnas. Tāds bija mērķis – apvienot tamburīnas skaņu ar bailēm apdedzināt kājas, lai vēlāk parādītu, kā “piedzēries staigā”, sitot pa tamburīnu. Pēc apmācības dzīvniekiem tika izzāģēti nagi un zobi, caur degunu un lūpām tika izvilkts gredzens, tie varēja pat izraut pārāk “nepatīkamiem” dzīvniekiem acis. Un tad nabaga lāčus vilka uz gadatirgiem, bodēm, velkot gredzenu, kas lāčiem sāpēja, un vadoņi sita tamburīnu, ekspluatēja tos, cik vien varēja.
Lācis ir simbols – tāpēc pūlis, gan vecs, gan jauns, pulcējās, lai pasmieties par “blēņojošo” lāci, attēlojot dzērāju, bērnu, sievietes ar jūgu. Kā tiek apvienota mīlestība pret Mihalu Potapihu, pasakas par lāčiem un dzīve ķēdē, nav īsti skaidrs. Apmēram tas pats, kas cirks un mīlestība pret dzīvniekiem, piemēram, bērniem un zoodārziem. Vai atkal: “kāpēc karaļi var ēst gulbjus, bet mēs nē?! Tātad, no otras puses, mums ir lācis pie ķēdes, un vai mēs ar to atgūsim? Varbūt tā domā krievu tauta?!
Apmēram šādus sakāmvārdus var atrast par tēmu “uzturs”.
Kāds būs ēdiens, acīmredzot, ir vēlams uzreiz noteikt sev, it kā sākotnēji ne pārāk dzīvs. Tāpat kā, piemēram, modernā paipalu vai broilercāļu dzīves konstrukcija. Īpašs būris, kur režģa griesti balstās pret galvu, un zem kājām atkal ir režģis. Un kā pārpildītā nāvessoda cietuma kamerā, kurā nevar apgriezties, tur arī lampiņu cepšana no augšas, bezgalīga gaisma no rīta līdz vakaram. Neguliet, neēdiet, neēdiet, augiet svarā. Tāda attieksme nav pret dzīvām būtnēm, bet pret mehānismiem, “olu-gaļas ražotājiem”! Vai ir iespējams tā izturēties pret animētu būtni?! Pat broileru vārdi ir kodēti ar burtciparu rakstzīmēm. Dzīvai būtnei ir dvēsele, vārds, bet skaitļiem nav.
Tomēr tajā pašā XIX gadsimtā bija daudz nežēlības. Lasot par tautas dzīvi, atklājam par putnu ķeršanu ar lamatām, ko gandrīz oficiāli uzskatīja... par bērnu nodarbošanos. Bērni ne tikai tirgojās ar sagūstītajām precēm, bet dažkārt rīkojās arī nežēlīgāk. Varu astes tirgos pārdeva par 20 kapeikām, un tad devās uz cepuru apdari.
Kurš varētu izlauzties no kopējās “nogalināšanas-patērēšanas” ainas, ir dzīvnieku palīgi. Zirgi, suņi, kaķi. Ja dzīvnieks strādātu, veiktu kādu darbu, kas bija izdevīgs saimniekam, pret viņu varētu izturēties kā pret partneri. Un sakāmvārdi ir mainījušies. "Nespārdiet suni: krampji vilks." "Nogalināt kaķi - septiņus gadus jūs nekam neredzēsiet veiksmi." Pieradinātie “partneri” jau varēja saņemt vārdus, īpašu vietu mājā, kaut kādu cieņu.
Un kāda bija baznīcas attieksme pret dzīvniekiem?! Tempļi tika dekorēti ar dzīvnieku figūrām XII-XIII gadsimtā. Piemēram, Dmitrovska katedrāle Vladimirā, Nerlas Aizlūgšanas baznīca. Vai tas nav cieņas un cieņas pret dzīvo radību virsotne – tempļos novietot dzīvu radījumu attēlus?! To pašu apliecina arī mūsdienās esošais svēto saraksts ar lūgšanām, pie kurām varētu vērsties, lai palīdzētu dzīvniekiem.
Zirgi – Svētie Flor un Laurus; aita – svētā Anastasija; govis – Sv.Blēzs; cūkas – svētais Baziliks Lielais, vistas – svētais Sergijs; zosis – svētais moceklis Ņikita; un bites – Svētā Zosima un Savvati.
Bija pat tāds sakāmvārds: "Pasargā manu govi, svēto Jegoriju, Blāsiju un Protasiju!"
Vai tad krievu tautas garīgajā dzīvē bija vieta “radījumam”?!
Es patiešām vēlos attiecināt šo garīguma pavedienu uz mūsdienu Krieviju: uz jautājumu par izglītības humanizāciju un bioētikas attīstību.
Laboratorijas dzīvnieku izmantošana izglītībā ir kā bērnu piespiešana nogalināt putnus, tirgojot tos tirgū. Bet pagalms ir cits gadsimts. Vai nekas nav mainījies?
Piemēram, Baltkrievijā vairāk nekā 50% universitāšu universitāšu katedru ir atteikušās izglītības procesā izmantot eksperimentus ar dzīvniekiem. Izmantojot krievvalodīgās datorprogrammas, virtuālās 3D laboratorijas, skolēni var palikt ticīgi, un izglītības sistēmas bandinieki viņus nespiež bezjēdzīgās slepkavībās.
Vai tiešām Rus' nespers ne soli uz priekšu, neizlēks no vēstures tumšajām lappusēm, neiegūs savas rūgtās mācības?!
Ir pienācis laiks Krievijai iegūt jaunu vēsturi – mīlestības un līdzjūtības pret dzīvniekiem vēsturi, vai ne?!