Garīgā vecmāte dzemdībās noskaņojas spēcīgām enerģijas plūsmām, kas pavada dzemdību procesu. Bez dzemdību straumes sajūtas es nevarētu dzemdēt, redzēt, kas šobrīd ir jādara. Tāpēc es bieži meditēju par dzemdību plūsmas sajūtu, un kādu dienu, kad es to darīju daudz, es sapņoju, ka dzemdēju slimnīcā.
Sapņā savas dzemdību skavas var atstrādāt ļoti efektīvi, jo stāvoklis sapnī ir tuvu stāvoklim dzemdību laikā – tas ir robežstāvoklis starp realitāti un pārpasaulīgo. Nereti sieviete dzemdību laikā starp mēģinājumiem aizmieg uz minūti... Papildus fiziskajam efektam, ko dod aizmigšana dzemdību laikā, protams, ir arī tās enerģētiskā, kā arī garīgā sastāvdaļa. Enerģētiski aizmigšana ļauj atbrīvot citās jomās iesaistītās plūsmas, kas ir saspiestas morāles principu netikumos. Šīm plūsmām, kuras sieviete ir apspiedusi sabiedrības atzinības labad, ir milzīgs spēks. Viņu kolosālā enerģija ir ļaunprātīgi izmantota gadsimtiem ilgi, paverdzinot sociālās struktūras, un rezultātā daudzām mūsdienu kultūras sievietēm rodas sāpes dzemdību laikā. Dzemdības dod iespēju sievietei (un tajā pašā laikā, starp citu, vīrietim, kurš viņu mīl, ja runājam par sieviešu erotisko enerģiju ietekmi dzemdību laikā) atbrīvot enerģijas plūsmas, lai pilnībā iesaistītu viņu pašu potenciāla realizācijā.
Es sapņoju, ka tas notiek ārstu vidū, jo, veicot dzemdības mājās, pētot dabisko dzemdību tēmu un jēlbarības aspektu visdabiskāko dzemdību aspektā, palīdzu vecmātēm, kurām šādas iespējas nav un kuras strādā dzemdību namā, es ielieku savu ķieģeli kopējā darbā. Sapņā mana aktivitāte simboliski izpaudās tajā, ka dzemdību sākumā medicīnas darbinieki man lika iet mīcīt mīklu – varat iedomāties, cik daudz tas var nebūt līdz manām dzemdībām, bet es ar prieku piekritu, tikai apzināti uzturot prieka sajūtu labas dzemdības labā. Sapņā domāju: “Neskatoties uz to, ka neēdu vārītu ēdienu, es labprāt gatavošu citiem, jo neapstrādātas pārtikas diētas pamatā ir prieks un dažādu apziņas aspektu pieņemšana, kā arī laba pamats. piedzimšana ir prieks un savas dabas pieņemšana.” Tāpat, neskatoties uz to, ka es neveicu dzemdības dzemdību namā un neatbalstu to dzemdību aprūpes sistēmu, kas tagad ir dzemdību namos, es būtu ļoti priecīgs, ja darbs, ko garīgās vecmātes dara visā pasaulē, kaut kā palīdzētu pārvietoties no mirušajiem oficiālās medicīnas viedokļiem. Jo mazāk savstarpējo nesaprašanās, strīdi, konflikti būs saistīti ar dzemdību aprūpi, jo vairāk pētnieciskais, pieņemšanas un sadarbības gars ņems virsroku pār stīvumu, inerci, dogmatismu, jo mazāk savā praksē redzēsim grūtu dzemdību gadījumus. Galu galā sievietes, kas dzemdē, ir ļoti jutīgas būtnes, viņas uztver kopīgu garīgo attieksmi un nav pasargātas no apkārtējo baiļu vibrācijām, kas var viņus nospiest dzemdībās.
Sapņā nosacīta situācija, ka man būs jādzemdē slimnīcas sienās, es izvirzīju sev mērķi nenovirzīt no šī fakta uzmanību, bet koncentrēties uz manā ķermenī notiekošajiem procesiem, neskatoties uz visādiem ārējiem šķēršļiem. Savā uzmanības lokā es nepievērsu nozīmi ne ārstu viedokļiem, ne viņu rutīnai un stereotipiem. Kādā brīdī sapratu, ka ir tikai es un manas sievišķās enerģijas, kas stāsta par manu neatkārtojamo un neatkārtojamo dzīves līniju un par manām spilgtajām, maģiskajām vēlmēm – iracionālām, kuras nevienam, izņemot mani, nepazīst, bet tieši tādas, kuras atklāj, Es varu viegli un dabiski peldēt gar vispārējās straumes viļņiem. Bija sajūta, ka mans sievišķais spēks plūst no vienas straumes malas – no paša dzīvības avota. Manas bailes no sāpēm un neziņas par to, vai esmu spējīga uz egocentrisku un bezkompromisu uzvedību izšķirošā situācijā – tas ir perifērijā, gar upes krastiem – tās bija kaut kur tālu, tālu un jutās kā apziņas zonas, kurās Es labāk "neizlidošu". Turklāt bija vēl trešais – tā ir mana potenciāla izpaušana, sievišķās enerģijas transformācija – tas jau ir straumes otrā pusē – jūras vai pat dzīvības okeāna pusē –, kas solīja okeāns, šī balva un atziņa, kurā es noteikti un pelnīti iegrimu pēc nepārtrauktas atrašanās sieviešu vispārīgo pulsāciju plūsmā. Sapņā es nenovērsu savu dārgo uzmanību uz ārstu pavēlēm, nenonācu ar tiem konfliktā, bet tieši otrādi, šajā situācijā maksimāli parādīju savu radošo potenciālu. Patiešām, sieviešu enerģiju izpaušanai ir nepieciešama tieši pastāvīga radoša mijiedarbība ar apkārtējo telpu, radīšana, jebkuras situācijas pārveidošana spēkā, jebkuras pretrunas pārvēršana, atbildot uz jautājumu, neizpaustā izpausme, nedzimušā piedzimšana, tumsas noskaidrošana, iznīcināto augšāmcelšanās... Svarīgi bija bezkompromisa, egoistiski centrēties ap savām sajūtām, sapratu, ka neviens, izņemot mani, mani dzemdībās neizvedīs. Un tikai pielāgojot savu apziņu, es varu pasargāt sevi no svešzemju iejaukšanās. Atceros, kā tajā brīdī manā sapnī ieslēdzās dzemdību plūsmas sajūta un līdz ar to arī mana intuīcija, kas palīdz saglabāt šo sajūtu un nedarīt par daudz, nesatricināt ar enerģiju pārplūdušo ķermeņa trauku. Dzemdību plūsmas viļņi sāka virzīt manu ķermeni dejā, apļveida kustībā, tie bija tik spēcīgi, ka pat pēc pamošanās es tos jutu visu dienu. Šo viļņu vadīts, miegā sāku darīt tikai to, kas šīs sajūtas pastiprināja, piemēram, noliku sev uz grīdas divas segas: “Stingri uz galvenajiem punktiem, tikai tā un ne citādi!” – Sajutos sapnī, atradu aizsargājošus simboliskus amuletus, sāku dziedāt. Un tas viss ieslēdza un nostiprināja manī dzimšanas straumes sajūtu – spēcīgas vibrācijas, kas iet cauri ķermenim un liek man kustēties un dejot. Iespējams, īstenībā es nevarēju tik ļoti iegrimt dzemdību straumes sajūtā, bet vienalga vēderā uzmetas zosāda, kad atceros vibrācijas, ko piedzīvoju niršanas laikā. Kad pamostos, cauri dzemdei uzkrājās un vadīja cauri dienai. Neskatoties uz slimnīcas apstākļiem, tas bija pārsteidzošs sapnis, jo tajā es ieguvu spēku, uzņēmu atbildību par savu rīcību, pārdzīvoju un sapratu bailes būt slimnīcā dzemdību dēļ. Es sapnī atbrīvoju dzimšanas straumes enerģiju, noņēmu no bailēm dzimušās skavas. Pirms tam man vienmēr bija zināmas bailes no dzemdību namiem, kas patiesībā mudināja dzemdēt bērnu mājās un pēc tam palīdzēt to izdarīt citām sievietēm. Zināju, ka man nepietiek egocentrisma, lai aizstāvētu savas intereses un procesa dabiskumu dzemdību namā. Tāpēc sirdī paklanījos to sieviešu gara spēka priekšā, kurām dzemdību namu oficiālajās sienās izdevies dzemdēt diezgan labi – atrauties no ārpasaules un pievērsties svinīgajam notikumam, bloķējot traci un bezpersonisko pieeju. ar šī notikuma svētumu. Dzemdējot dzemdību namā, ne katrs savās radošajās enerģijās spēj izšķīdināt agresīvu iejaukšanos personīgajā telpā. Nav nejaušība, ka sievietei ir spēcīgas sociālās prasmes, kas viņai ļauj pārliecinoši sadarboties komandā, vienlaikus nezaudējot saikni ar savu garīgo dabu. Šī spēja ir nepieciešama, lai viņa varētu labi dzemdēt. To sargā “uz sevi vērsts”, kas sievietē pēc būtības nav agresīvs, bet gan elastīgs un radošs, kas ar savu neatgriezenisko pārliecību rada un atklāj jaunas tendences pasaulē.