Alēns Erils un Sofija Kadalēna: "Erotika rodas no tabu pārkāpšanas"

Seksologs Alēns Herils uzskata, ka sievietes pamazām sāk izpaust savu erotiku... bet dara to pēc vīriešu likumiem. Psihoanalītiķe Sofija Kadalena atbildi formulē citādi: erotika ir vieta, kur pazūd robežas starp dzimumiem... Un strīdā, kā zināms, dzimst patiesība.

Psiholoģijas: Vai sieviešu erotika atšķiras no vīriešu?

Sofija Kadalena: Es neizceltu konkrētu sieviešu erotiku, kuras iezīmes būtu raksturīgas jebkurai sievietei. Bet tajā pašā laikā es noteikti zinu: ir brīži, kurus var piedzīvot tikai kā sieviete. Un tas nav tas pats, kas būt vīrietim. Tieši šī atšķirība mūs interesē, pirmkārt. Mēs to ņemam vērā, neskatoties uz daudziem aizspriedumiem, lai saprastu: kas ir vīrietis un sieviete? ko mēs sagaidām viens no otra seksuāli? kāda ir mūsu vēlme un veids, kā izklaidēties? Taču, pirms atbildēt uz šiem jautājumiem, mums jāņem vērā trīs faktori: laikmets, kurā dzīvojam, laiks, kad mēs tikām audzināti, un vīriešu un sieviešu attiecību vēsture līdz mūsdienām.

Alēns Erils: Mēģināsim definēt erotiku. Vai jebkuru seksuālās uzbudinājuma avotu sauksim par erotisku? Vai arī kas mūs šokē, izraisot iekšēju karstumu? Ar šo vārdu saistās gan fantāzijas, gan bauda... Man erotika ir vēlmes ideja, kas tiek pasniegta caur tēliem. Tātad, pirms runāt par sieviešu erotiku, jāpajautā, vai ir kādi konkrēti sieviešu tēli. Un šeit es piekrītu Sofijai: ārpus sieviešu vēstures un viņu vietas sabiedrībā nav sieviešu erotikas. Protams, ir kaut kas pastāvīgs. Bet šodien mēs precīzi nezinām, kuras iezīmes mums ir vīrišķīgas un kuras ir sievišķīgas, kāda ir mūsu atšķirība un līdzība, kādas ir mūsu vēlmes — atkal vīrišķās un sievišķās. Tas viss ir ļoti interesanti, jo liek mums uzdot sev jautājumus.

Taču, ja paskatāmies, piemēram, pornogrāfiskās vietnes, mums šķiet, ka starp vīriešu un sieviešu fantāzijām ir milzīga atšķirība...

SK: Tāpēc ir svarīgi atcerēties laikmetu, no kura mēs nākām. Domāju, ka kopš erotikas jēdziena rašanās sievietes pozīcija vienmēr ir bijusi aizsargājoša. Mēs joprojām slēpjamies aiz tādām idejām par sievišķību – visbiežāk neapzināti, kas liedz mums piekļuvi noteiktiem tēliem. Ņemsim par piemēru pornogrāfiju. Ja ignorēsim daudz aizspriedumu un aizsardzības reakciju, ātri vien kļūs skaidrs, ka daudzi vīrieši viņu nemīl, lai gan apgalvo pretējo, bet sievietes, gluži otrādi, mīl, bet rūpīgi to slēpj. Mūsu laikmetā sievietes piedzīvo šausmīgu neatbilstību starp savu patieso seksualitāti un tās izpausmi. Joprojām ir liela plaisa starp brīvību, uz kuru viņi pretendē, un to, ko viņi patiešām jūt un pastāvīgi aizliedz sev.

Vai tas nozīmē, ka sievietes joprojām ir vīriešu un visas sabiedrības viedokļa upuri? Vai viņi tiešām slēps savas fantāzijas, vēlmes un nekad nepārvērsīs tās realitātē?

SK: Es atsakos no termina "upuris", jo uzskatu, ka sievietes pašas ir iesaistītas šajā jautājumā. Kad sāku studēt erotisko literatūru, atklāju interesantu lietu: mēs uzskatām, ka tā ir vīriešu literatūra, un tajā pašā laikā mēs sagaidām — no sevis vai no autores — sievietes izskatu. Nu, piemēram, cietsirdība ir vīrišķīga īpašība. Un tā es pamanīju, ka sievietes, kas raksta šādas grāmatas, arī vēlas piedzīvot vīrieša dzimumorgānam piemītošo nežēlību. Šajā ziņā sievietes neatšķiras no vīriešiem.

AE: Tas, ko mēs saucam par pornogrāfiju, ir šāds: viens subjekts vērš savu vēlmi uz citu subjektu, samazinot viņu līdz objekta pakāpei. Šajā gadījumā vīrietis visbiežāk ir subjekts, un sieviete ir objekts. Tāpēc pornogrāfiju mēs saistām ar vīrišķīgām īpašībām. Bet, ja ņemam faktus laika kontekstā, mēs pamanīsim, ka sievietes seksualitāte parādījās tikai 1969. gadā, kad parādījās kontracepcijas tabletes un līdz ar tām arī jauna izpratne par ķermeņa attiecībām, seksualitāti un baudām. Tas bija pavisam nesen. Protams, vienmēr ir bijušas tādas ievērojamas sieviešu figūras kā Luīze Labe.¹, Kolete² vai Lū Andreass-Salome³kuri iestājās par savu seksualitāti, bet lielākajai daļai sieviešu viss tikai sākās. Mums ir grūti definēt sieviešu erotiku, jo mēs joprojām īsti nezinām, kas tas ir. Mēs tagad mēģinām to definēt, bet sākumā ejam pa ceļu, kas jau bruģēts ar vīriešu erotikas likumiem: tos kopējot, pārtaisot, sākot no tiem. Izņēmums, iespējams, ir tikai lesbiešu attiecības.

SK: Es nevaru jums piekrist par vīriešu noteikumiem. Protams, tā ir subjekta un objekta attiecību vēsture. Tā ir seksualitāte, seksuālās fantāzijas: mēs visi esam subjekti un objekti pēc kārtas. Bet tas nenozīmē, ka viss ir veidots pēc vīriešu likumiem.

Lieki piebilst, ka mēs esam dažādi: sievietes ķermenis ir paredzēts, lai saņemtu, vīrieša - lai iekļūtu. Vai tam ir nozīme erotikas struktūrā?

SK: Jūs varat mainīt visu. Atcerieties zobainas maksts attēlu: vīrietis ir neaizsargāts, viņa dzimumloceklis ir sievietes varā, viņa var viņu nokost. Erekts loceklis šķiet uzbrūkošs, taču tā ir arī galvenā vīrieša ievainojamība. Un nekādā gadījumā ne visas sievietes sapņo par caurduršanu: erotikā viss ir sajaukts.

AE: Erotisma jēga ir mūsu iztēlē un radošumā seksuālo aktu kā tādu aizstāt ar seksualitātes brīdi. Šo jomu, kas kopš neatminamiem laikiem bija vīrišķīga, tagad pārvalda sievietes: dažreiz viņas rīkojas kā vīrieši, dažreiz pret vīriešiem. Mums ir jādod vaļa mūsu vēlmei atšķirties, lai pieņemtu šoku, ko mums var dot kaut kas, kas nav ne pilnīgi vīrišķīgs, ne pilnīgi sievišķīgs. Tas ir patiesas brīvības sākums.

SK: Es jums piekrītu par iztēli un radošumu. Erotika nav tikai spēle, kas ved uz iespiešanos. Iespiešanās nav pašmērķis. Erotika ir viss, ko mēs spēlējam līdz kulminācijai, ar vai bez iespiešanās.

AE: Kad es studēju seksoloģiju, mums stāstīja par seksualitātes cikliem: vēlmi, priekšspēli, iespiešanos, orgasmu... un cigareti (smejas). Atšķirība starp vīrieti un sievieti ir īpaši izteikta pēc orgasma: sieviete uzreiz ir spējīga uz nākamo. Lūk, kur slēpjas erotika: šajā izrādē ir kaut kas no pasūtījuma turpināties. Tas ir izaicinājums mums, vīriešiem: iekļūt seksuālajā telpā, kur iespiešanās un ejakulācija nebūt nenozīmē pabeigšanu. Starp citu, savā pieņemšanā bieži dzirdu šo jautājumu: vai seksuālās attiecības bez iespiešanās var saukt par seksuālām attiecībām?

SK: Šo jautājumu uzdod arī daudzas sievietes. Es piekrītu jums par erotikas definīciju: tā rodas no iekšpuses, nāk no iztēles, savukārt pornogrāfija darbojas mehāniski, neatstājot vietu bezsamaņā.

AE: Pornogrāfija ir tas, kas mūs noved pie gaļas, pie gļotādu berzes vienam pret otru. Mēs nedzīvojam hipererotiskā, bet gan hiperpornogrāfiskā sabiedrībā. Cilvēki meklē veidu, kas ļautu seksualitātei darboties mehāniski. Tas veicina nevis erotiku, bet gan sajūsmu. Un tā nav taisnība, jo tad mēs pārliecinām sevi, ka esam laimīgi seksuālajā jomā. Bet tas vairs nav hedonisms, bet drudzis, dažreiz sāpīgs, bieži traumējošs.

SK: Satraukums, kas saduras ar sasniegumiem. Mums ir “jātiek līdz...” Mūsu acu priekšā, no vienas puses, ir tēlu, jēdzienu, priekšrakstu masa un, no otras puses, galējs konservatīvisms. Man šķiet, ka erotika slīd starp šīm divām galējībām.

AE: Erotika vienmēr atradīs veidu, kā izpausties, jo tās pamatā ir mūsu libido. Kad inkvizīcijas laikā māksliniekiem bija aizliegts gleznot kailus ķermeņus, viņi ārkārtīgi erotiskā veidā attēloja krustā sisto Kristu.

SK: Bet cenzūra ir visuresoša, jo mēs to nesam sevī. Erotika vienmēr tiek atrasta tur, kur tā ir vai nu aizliegta, vai tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Šķiet, ka šodien viss ir atļauts? Mūsu erotika atradīs ceļu katrā plaisā un parādīsies tajā brīdī, kad mēs to vismazāk gaidīsim. Nepareizā vietā, nepareizā laikā, ar nepareizo cilvēku... Erotika rodas no mūsu neapzināto kavēkļu pārkāpumiem.

AE: Mēs vienmēr pieskaramies jomai, kas ir cieši saistīta ar erotiku, kad mēs runājam par detaļām. Piemēram, es pieminu buru pie apvāršņa, un visi saprot, ka runa ir par kuģi. Šī spēja palīdz mūsu skatījumam, sākot ar detaļu, pabeigt kaut ko veselu. Iespējams, šī ir būtiskā atšķirība starp erotiku un pornogrāfiju: pirmajā ir tikai mājieni, otrā piedāvā strupi, skarbi. Pornogrāfijā nav ziņkārības.

¹ Luīze Labē (1522–1566), franču dzejniece, vadīja atvērtu dzīvesveidu, savā mājā uzņēma rakstniekus, mūziķus un māksliniekus.

² Kolete (Sidonie-Gabrielle Colette), 1873–1954, bija franču rakstniece, pazīstama arī ar savu morāles brīvību un daudzām mīlas attiecībām ar sievietēm un vīriešiem. Goda leģiona ordeņa kavalieris.

³ Lū Andreasa-Salome, Luīze Gustavovna Salome (Lou Andreas-Salomé), 1861‒1937, Krievijas dienesta ģenerāļa Gustava fon Salome meita, rakstnieks un filozofs, Frīdriha Nīčes, Zigmunda Freida un Rainera-Marijas Rilkes draugs un iedvesmotājs.