Kāpēc mums ir jāpārtrauc bērnu grūstīšana

Kad 1971. gadā atvedu mājās pirmās skolas atzīmes ar skolotājas komentāriem, manai mātei noteikti bija prieks uzzināt, ka viņas vecumam viņas meita ir «izcila lasītprasme». Bet esmu pārliecināts, ka viņa to pilnībā neuztvēra kā savu nopelnu. Tātad, kāpēc pēc 35 gadiem, kad es atvēru savas meitas Lilijas dienasgrāmatu, es tikko varēju valdīt sajūsmu? Kā tas notika, ka es, tāpat kā miljoniem citu vecāku, sāku justies pilnībā atbildīga par sava bērna panākumiem?

Šķiet, ka mūsdienās bērnu izglītošana sākas no brīža, kad viņi atrodas dzemdē. Atrodoties tur, viņiem vajadzētu klausīties klasisko mūziku. No brīža, kad viņi piedzimst, sākas mācību programma: kartītes, līdz viņu acis ir pilnībā attīstījušās, zīmju valodas nodarbības, pirms viņi var runāt, peldēšanas nodarbības, pirms viņi var staigāt.

Bija vecāki, kuri pārāk nopietni uztvēra audzināšanu Beneta kundzes laikā filmā Lepnums un aizspriedumi, taču toreiz izaicinājums bija audzināt bērnu, kura manieres atspoguļotu vecāku sociālo statusu. Mūsdienās vecāku pienākumi ir daudz daudzpusīgāki. Iepriekš talantīgs bērns tika uzskatīts par "Dieva dāvanu". Bet tad nāca Zigmunds Freids, kurš teica, ka vecāki tieši ietekmē bērnu attīstību - vismaz psiholoģiskā ziņā. Tad Šveices psihologs Žans Pjažē nāca klajā ar domu, ka bērni iziet noteiktus attīstības posmus un viņus var uzskatīt par "mazajiem zinātniekiem".

Taču pēdējais piliens daudziem vecākiem bija speciālo skolu izveide Otrā pasaules kara beigās, lai izglītotu 25% talantīgāko bērnu. Galu galā, ja došanās uz šādu skolu garantēja viņu bērniem gaišu nākotni, kā viņi varēja laist garām šādu iespēju? "Kā padarīt bērnu gudrāku?" – šādu jautājumu sāka sev uzdot arvien lielāks skaits vecāku. Daudzi uz to atbildi atraduši grāmatā «Kā iemācīt bērnam lasīt?», ko 1963. gadā sarakstījis amerikāņu fizioterapeits Glens Domens.

Pamatojoties uz savu pētījumu par smadzeņu bojātu bērnu rehabilitāciju, Domans izstrādāja teoriju, ka bērna smadzenes visstraujāk attīstās pirmajā dzīves gadā. Un tas, pēc viņa domām, nozīmēja, ka ar bērniem ir aktīvi jāsadarbojas, līdz tie sasniedz trīs gadu vecumu. Turklāt viņš norādīja, ka bērni piedzimst ar tādām zināšanu slāpēm, ka tās pārspēj visas pārējās dabiskās vajadzības. Neskatoties uz to, ka viņa teoriju atbalstīja tikai daži zinātnieki, visā pasaulē pārdoti 5 miljoni grāmatas «Kā iemācīt bērnam lasīt» eksemplāru, kas tulkota 20 valodās.

Bērnu agrīnās izglītības mode sāka aktīvi attīstīties 1970. gados, bet līdz 1980. gadu sākumam psihologi atzīmēja stresa stāvoklī esošo bērnu skaita pieaugumu. Turpmāk bērnību noteica trīs faktori: nemiers, nemitīgs darbs pie sevis un konkurence ar citiem bērniem.

Vecāku grāmatas vairs nav vērstas uz bērna barošanu un aprūpi. Viņu galvenā tēma bija veidi, kā palielināt jaunākās paaudzes IQ. Viens no bestselleriem ir Kā izaudzināt gudrāku bērnu? — pat solīja to palielināt par 30 punktiem gadījumā, ja stingri ievēros autora ieteikumu. Domanam neizdevās izveidot jaunu lasītāju paaudzi, taču viņš pierādīja, ka vecāku satraukumu var pārvērst cietā valūtā.

Jo neticamākas kļuva teorijas, jo skaļāki protestēja zinātnieki, kuri apgalvoja, ka tirgotāji ir sajaucuši neirozinātni — nervu sistēmas izpēti — ar psiholoģiju.

Tieši šādā gaisotnē es savu pirmo bērnu liku skatīties multfilmu «Mazulis Einšteins» (izglītojošas multfilmas bērniem no trīs mēnešiem. — Apm. red.). Veselajam saprātam vajadzēja man pateikt, ka tas viņai var tikai palīdzēt aizmigt, taču tāpat kā citi vecāki es izmisīgi turējos pie domas, ka esmu atbildīgs par savas meitas intelektuālo nākotni.

Piecu gadu laikā kopš Baby Einstein palaišanas katra ceturtā amerikāņu ģimene ir iegādājusies vismaz vienu video kursu par bērnu mācīšanu. Līdz 2006. gadam Amerikā vien zīmols Baby Einstein bija nopelnījis 540 miljonus ASV dolāru, pirms to iegādājās Disney.

Tomēr pie apvāršņa parādījās pirmās problēmas. Daži pētījumi ir parādījuši, ka tā sauktie izglītojošie video bieži vien traucē bērnu normālu attīstību, nevis paātrina to. Pieaugot kritikai, Disnejs sāka pieņemt atpakaļ atgrieztās preces.

«Mocarta efekts» (Mocarta mūzikas ietekme uz cilvēka smadzenēm. — Apm. red.) ir nekontrolējams: jaundzimušie, kuri vēl neapzinās, kā kontrolēt ķermeni, ir spiesti spēlēt bērnu klavieres īpaši aprīkotos stūros. Pat tādām lietām kā izlaižamā virve ir iebūvētas gaismas, kas palīdz bērnam atcerēties skaitļus.

Lielākā daļa neirozinātnieku piekrīt, ka mūsu cerības uz izglītojošām rotaļlietām un video ir pārāk augstas, ja ne nepamatotas. Zinātne ir nobīdīta līdz robežai starp laboratoriju un pamatskolu. Patiesības graudi visā šajā stāstā ir pārvērsti uzticamos ienākumu avotos.

Tas ir ne tikai tas, ka izglītojošas rotaļlietas nepadara bērnu gudrāku, tās liedz bērniem iespēju apgūt svarīgākas prasmes, kuras var apgūt regulāras rotaļas laikā. Protams, neviens nesaka, ka bērnus vajadzētu atstāt vienus tumšā istabā bez intelektuālās attīstības iespējām, taču nepamatots spiediens uz viņiem nenozīmē, ka viņi būs gudrāki.

Neirozinātnieks un molekulārais biologs Džons Medina skaidro: ”Stress pievienošana mācībām un spēlēm ir neproduktīva: jo vairāk stresa hormonu iznīcina bērna smadzenes, jo mazāka iespēja, ka viņi gūs panākumus.”

Neviena cita joma nav spējusi izmantot vecāku šaubas tik labi kā privātās izglītības joma. Vēl pirms paaudzes papildu apmācības bija pieejamas tikai tiem bērniem, kuri bija atpalikuši vai kuriem bija jāmācās eksāmeniem. Tagad, kā liecina labdarības izglītības organizācijas Sutton Trust pētījums, aptuveni ceturtā daļa skolēnu papildus obligātajām nodarbībām papildus mācās pie skolotājiem.

Daudzi vecāki nonāk pie secinājuma, ka, ja nepārliecinātu bērnu māca nesagatavots skolotājs, rezultāts var būt vēl vairāk psiholoģiskas problēmas saasināšanās.

Tā vietā, lai radītu dīķu pasauli, mēs padarām bērnus nomāktus un nervozus. Tā vietā, lai palīdzētu viņiem labi mācīties skolā, pārmērīgs spiediens izraisa zemu pašvērtējumu, lasīšanas un matemātikas vēlmes zudumu, miega problēmas un sliktas attiecības ar vecākiem.

Daudzi vecāki nav sapratuši, ka lielākā daļa uzvedības problēmu ir bērnu spiediena rezultāts. Bērni jūt, ka viņus mīl tikai viņu panākumu dēļ, un tad viņi sāk attālināties no vecākiem, baidoties pievilt viņus. Ne tikai vecāki ir vainīgi. Viņiem bērni jāaudzina konkurences, valsts spiediena un ar statusu apsēsto skolu gaisotnē. Tādējādi vecāki nemitīgi baidās, ka ar viņu pūlēm nepietiek, lai bērni gūtu panākumus pieaugušā vecumā.

Tomēr ir pienācis laiks atgriezt bērnus bez mākoņiem. Mums ir jāpārtrauc bērnu audzināšana ar domu, ka viņiem ir jābūt labākajiem klasē un ka viņu skolai un valstij jābūt izglītības reitinga augšgalā. Visbeidzot, galvenajam vecāku panākumu kritērijam ir jābūt bērnu laimei un drošībai, nevis viņu atzīmēm.