Jūras vējš virzās caur Marinas matiem. Cik jauki pludmalē! Tāda laime ir nekur nesteigties, iebāzt pirkstus smiltīs, klausīties sērfa skaņās. Bet vasara vēl tālu, bet pagaidām Marina tikai sapņo par atvaļinājumu. Ārā ir janvāris, pa logu spīd žilbinoša ziemas saule. Marinai, tāpat kā daudziem no mums, patīk sapņot. Bet kāpēc mums visiem ir tik grūti noķert laimes sajūtu šeit un tagad?
Mēs bieži sapņojam: par brīvdienām, par atvaļinājumu, par jaunām tikšanām, par iepirkšanos. Iedomātas laimes attēli aktivizē neirotransmitera dopamīnu mūsu nervu sistēmā. Tas pieder pie atalgojuma sistēmas, un, pateicoties tai, sapņojot mēs jūtam prieku un baudu. Sapņošana ir vienkāršs un vienkāršs veids, kā uzlabot garastāvokli, novērst uzmanību no problēmām un būt vienatnē ar sevi. Kas ar to varētu būt nepareizi?
Reizēm Marina atceras kādu iepriekšējo ceļojumu uz jūru. Viņa tik ļoti viņu gaidīja, tik ļoti par viņu sapņoja. Žēl, ka ne viss, ko viņa plānoja, sakrita ar realitāti. Istaba izrādījās ne tāda kā bildē, pludmale ne pārāk laba, pilsēta... Kopumā pārsteigumu bija daudz - un ne visi patīkami.
Mēs priecājamies, skatoties uz ideālajiem attēliem, ko mūsu iztēle ir radījusi. Bet daudzi cilvēki ievēro paradoksu: dažreiz sapņi ir patīkamāki nekā īpašums. Dažkārt, saņēmuši to, ko vēlamies, jūtamies pat vīlušies, jo realitāte reti kad atgādina mūsu iztēles zīmēto.
Realitāte mūs piemeklē neparedzami un dažādi. Mēs neesam tam gatavi, mēs sapņojām par kaut ko citu. Apjukums un vilšanās, satiekot sapni, ir samaksa par to, ka mēs nemākam baudīt ikdienu no īstām lietām — tādas, kādas tās ir.
Marina ievēro, ka viņa reti atrodas šeit un tagad, tagadnē: sapņo par nākotni vai pārdzīvo savas atmiņas. Dažkārt viņai šķiet, ka dzīve paiet garām, ka ir nepareizi dzīvot sapņos, jo patiesībā tie bieži vien izrādās īslaicīgi. Viņa vēlas izbaudīt kaut ko īstu. Ko darīt, ja laime nav sapņos, bet tagadnē? Varbūt justies laimīgai ir tikai prasme, kas Marinai nepiemīt?
Mēs esam orientēti uz plānu īstenošanu un daudzas lietas darām “automātiski”. Mēs iegremdējamies domās par pagātni un nākotni un pārstājam redzēt tagadni - to, kas ir mums apkārt un kas notiek mūsu dvēselē.
Pēdējos gados zinātnieki ir aktīvi pētījuši apzinātās meditācijas – tehnikas, kuras pamatā ir realitātes apziņas attīstīšana – ietekmi uz cilvēka labklājību.
Šie pētījumi sākās ar Masačūsetsas Universitātes biologa profesora Džona Kabata-Zina darbu. Viņam patika budisma prakse un viņš spēja zinātniski pierādīt apzinātības meditācijas efektivitāti stresa mazināšanā.
Uzmanības prakse ir pilnīga uzmanības pārnešana uz pašreizējo brīdi, nenovērtējot sevi vai realitāti.
Kognitīvi-biheiviorālie psihoterapeiti savā darbā ar klientiem sāka veiksmīgi pielietot noteiktus apzinātības meditācijas paņēmienus. Šīm metodēm nav reliģiskas ievirzes, tām nav nepieciešama lotosa poza un nekādi īpaši nosacījumi. To pamatā ir apzināta uzmanība, ar ko Džons Kabats-Zins nozīmē "pilnīgu uzmanības pārnešanu uz pašreizējo brīdi - bez sevis vai realitātes novērtējuma".
Jūs varat apzināties pašreizējo brīdi jebkurā laikā: darbā, mājās, pastaigā. Uzmanību var koncentrēt dažādos veidos: uz elpu, vidi, sajūtām. Galvenais ir izsekot brīžiem, kad apziņa pāriet citos veidos: novērtēšanā, plānošanā, iztēlē, atmiņās, iekšējā dialogā – un atgriezt to tagadnē.
Kabat-Zinn pētījumi ir parādījuši, ka cilvēki, kuriem ir mācīta apzinātības meditācija, labāk tiek galā ar stresu, ir mazāk satraukti un skumji un kopumā jūtas laimīgāki nekā iepriekš.
Šodien ir sestdiena, Marina nesteidzas un dzer rīta kafiju. Viņai patīk sapņot un netaisās no tā padoties — sapņi palīdz Marinai saglabāt galvā priekšstatu par mērķiem, uz kuriem viņa tiecas.
Taču tagad Marina vēlas iemācīties sajust laimi nevis no gaidīšanas, bet gan no reālām lietām, tāpēc viņa attīsta jaunu prasmi - apzinātu uzmanību.
Marina aplūko savu virtuvi tā, it kā to redzētu pirmo reizi. Zilās fasāžu durvis izgaismo saules gaismu no loga. Aiz loga vējš krata koku vainagus. Silts stars atsitās pret roku. Vajadzētu nomazgāt palodzi — Marinas uzmanība paslīd, un viņa sāk ierasti plānot lietas. Apstāties — Marina atgriežas beznosacījuma iegremdēšanā tagadnē.
Viņa paņem krūzi rokā. Skatoties uz modeli. Viņš ieskatās keramikas nelīdzenumos. Iedzer malku kafijas. Jūta garšas nokrāsas, it kā dzertu to pirmo reizi mūžā. Viņš ievēro, ka laiks apstājas.
Marina jūtas viena pati ar sevi. It kā viņa būtu tālā ceļojumā un beidzot atgriezusies mājās.