Ja vēlaties uzzināt vairāk par kādu, paskatieties, kā šī persona attiecas uz citiem. Galu galā, jo vairāk cienām un mīlam sevi, jo rūpīgāk un saudzīgāk izturamies pret saviem mīļajiem.
Izlasot kārtējo stāstu par vardarbību ģimenē, draugs aizkaitināti teica: “Es absolūti nevaru saprast, kas notiek viņu smadzenēs! Kā gan iespējams, no vienas puses, tā ņirgāties par cilvēku, no otras puses, tik ilgi izturēt?! Tas ir kaut kā traki.»
Kad mēs saskaramies ar citu cilvēku uzvedību, ko nevaram izskaidrot, mēs bieži runājam par viņu vājprātību vai stulbumu. Ir grūti iekļūt kāda cita apziņā, un, ja tu pats neuzvedies kā tas, kuru nesaproti, atliek vien neizpratnē paraustīt plecus. Vai tomēr mēģināt ar loģikas un savas pieredzes palīdzību atrast atbildi: kāpēc?
Šajos meklējumos var paļauties uz jau sen psihologu un filozofu atklāto principu: saskarsmē ar otru mēs nevaram pacelties augstāk par attiecību līmeni ar sevi.
Upurim ir savs iekšējais tirāns, kurš viņu terorizē, atņemot tiesības uz pašcieņu.
Citiem vārdiem sakot, tas, kā mēs izturamies pret citiem, norāda uz to, kā mēs izturamies pret sevi. Tas, kurš pastāvīgi apkauno citus, kaunas par sevi. Tas, kurš izgāž naidu pret citiem, ienīst sevi.
Ir labi zināms paradokss: daudzi vīri un sievas, kas terorizē savas ģimenes, uzskata, ka viņi nav nekādi spēcīgi agresori, bet gan nelaimīgie upuri tiem, kurus viņi moka. Kā tas ir iespējams?
Fakts ir tāds, ka šo tirānu psihē jau ir iekšējs tirāns, un viņš, pilnīgi bezsamaņā, ņirgājas par to viņu personības daļu, kas ir pieejama apziņai. Viņi nevar redzēt šo iekšējo tirānu, viņš ir nepieejams (tāpat kā mēs nevaram redzēt savu izskatu bez spoguļa), un viņi projicē šo attēlu uz tiem, kas atrodas tuvumā.
Bet upurim ir arī savs iekšējais tirāns, kurš viņu terorizē, atņemot tiesības uz pašcieņu. Viņa nesaskata sevī vērtību, tāpēc attiecības ar īstu ārēju tirānu kļūst svarīgākas par personīgo labklājību.
Jo vairāk mēs sevi upurējam, jo vairāk prasām no citiem.
Noteikums “kā ar sevi, tā ar citiem” ir patiess pozitīvā nozīmē. Rūpējoties par sevi, sāk rūpēties par citiem. Respektējot savas vēlmes un vajadzības, mēs mācāmies cienīt citus.
Ja mēs atteiksimies rūpēties par sevi, pilnībā nododoties citiem, tad liegsim arī apkārtējiem tiesības parūpēties par sevi bez mums. Tā rodas vēlme “žņaugt ar rūpēm” un “darīt labu”. Jo vairāk mēs sevi upurējam, jo vairāk prasām no citiem.
Tāpēc, ja es vēlos izprast cita iekšējo pasauli, es skatos, kā viņš izturas pret citiem.
Un, ja es vēlos kaut ko redzēt sevī, es pievērsīšu uzmanību tam, kā man ir ar citiem cilvēkiem. Un, ja ar cilvēkiem ir slikti, tad šķiet, ka es vispirms daru “sliktu” sev. Jo komunikācijas līmeni ar citiem nosaka pirmām kārtām komunikācijas līmenis ar sevi.