Izdarot spiedienu uz žēlumu, vainot citus par to, ka viņi ir veseli un pārtikuši, ir slikta forma starp tiem, kas profesionāli palīdz cilvēkiem. Kas ir toksiska labdarība un kā to atpazīt, skaidro Maša Subanta, Kind Club Foundation direktore.
Par «toksisku» labdarību kļūst tad, kad kāds uz sveša rēķina sāk «darīt labu», manipulē ar citu cilvēku resursu izmantošanu, nepievēršot uzmanību citu jūtām. Apskatīsim tuvāk, ar ko tas izpaužas.
1. Jums saka, ka jums vajadzētu palīdzēt. Neviens nevienam neko nav parādā. Kad jūs palīdzat, nevis tāpēc, ka jūtat pienākumu vai baidāties no neuzticības, bet gan tāpēc, ka jūs to patiesi vēlaties, tikai šāda palīdzība ir vērtīga.
Aicinājumi sociālajos tīklos “neesiet vienaldzīgi”, “mēs esam cilvēki vai kas”, “garām iet ir nepiedodami” nevis piesaista, bet atbaida. Patiesībā tās ir slēpta manipulācija ar emocijām un jūtām. Mēs esam apkaunoti un spiesti darīt lietas, ko nevēlamies. Bet diez vai to var saukt par labdarību.
2. Viņi skaita tavu naudu un iesaka, ko ar to darīt. Tā vietā, lai izdzertu tasi kafijas, nopirktu sev citus svārkus vai dotos atvaļinājumā, jums vajadzētu ziedot savu naudu kaut kam, kas "patiesi ir svarīgs". Kam svarīgi? Tev? Un vai ir iespējams nosaukt labu darbu, ja jūsu vēlmes tiek amortizētas šajā procesā?
Mēs visi strādājam, lai dzīvotu labāk. Loģiski, ka mēs vēlamies papildināt resursus un atalgot sevi par mūsu pūlēm. Tas ir labi, ja vēlaties kaut ko arī sev.
Galvenais, lai cilvēkam patiešām patīk palīdzēt. Tad viņš visu darīs no jauna
Laipnība sākas ar cilvēku un iet no cilvēka uz cilvēku. Tāpēc ir svarīgi, lai tas, kurš dod, rūpētos ne tikai par citiem. Pretējā gadījumā priekšā ir divi ceļi: vai nu arī viņam drīz būs vajadzīga palīdzība, vai arī viņš pametīs labdarību, izmisīgi cenšoties palīdzēt visiem.
Palīdzēt pēc iespējas labāk, kad jūtat nepieciešamību, ieklausīties savās sajūtās, lai izvēlētos ērtāko palīdzības veidu — tā ir rūpīgāka pieeja labdarībai.
3. Jūs pastāvīgi jūtaties vainīgs. Jums saka, ka jūs nepietiekami palīdzat. Varēja būt vairāk, vienreiz dzīvē jums ir paveicies vairāk. Tu sāc sevi ierobežot it visā, taču nepazūd sajūta, ka ļoti necenšaties.
Galvenais, lai cilvēkam patiešām patīk palīdzēt. Tad viņš to darīs atkal un atkal. Pārbaudiet sevi: darot labu darbu, jums vajadzētu justies labi savā dvēselē.
4. Viņi atsakās sniegt jums dokumentus. Atbildot uz diezgan pamatotiem jautājumiem — kur var redzēt dokumentus un kāds ir nodevas apmērs, ko par šo naudu plāno darīt un kā tas palīdzēs, vai ir rekomendācijas no ārstiem —, jums lido pārmetumi: «Kas vai tu atrodi vainu?"
Vai tevi apvaino, apkauno, ka esi bezdvēseles cilvēks un ar saviem jautājumiem piebeidz jau tā nemierināmo māti, nelaimīgo bāreni, nabaga invalīdu? Bēdziet, lai cik žēl bērna/kaķēna/pieaugušā. Tiem, kas organizē savākšanu, ir jāparāda un jāpaskaidro, kur nonāks jūsu nauda.
Labdarība ir brīvprātīga un dziļi personiska. Tādas ir mūsu attiecības ar pasauli, un jebkurās attiecībās tām jābūt labām
Izdariet secinājumus, tiklīdz dzirdat: “Neziedoja ne rubli, bet izsaka pretenzijas”, “Cik pārskaitīji? Ļaujiet man atdot jums šo naudu, lai jūs tik ļoti neuztraucieties.
Tomēr tas var nenonākt — bieži vien pēc pirmā jautājuma jūs tiksit nosūtīts uz aizliegumu.
5. Tu nejautāji padomu, bet tev māca, kā pareizi palīdzēt. Vai palīdzat bērniem? Kāpēc ne dzīvnieki? Dzīvnieki? Vai jums nav žēl cilvēku? Kāpēc tu neej uz bērnu namiem?
Kad “dīvānu” eksperti man raksta, ka palīdzu nepareizi un nepareizi, atbildu īsi: atver savu fondu un palīdzi, kā uzskati par pareizu. Labdarība ir brīvprātīga un dziļi personiska. Tādas ir mūsu attiecības ar pasauli, un jebkurās attiecībās tām jābūt labām, citādi kāda jēga no tām?