Skaudība, dusmas, ļaunprātība — vai ir iespējams ļaut sev piedzīvot «nepareizās» emocijas? Kā pieņemt savu nepilnību un saprast, ko mēs patiesībā jūtam un ko vēlamies? Psihoterapeite Šarona Mārtina iesaka praktizēt apzinātību.
Praktizēt apzinātību nozīmē būt tagadnē, šeit un tagad, nevis pagātnē vai nākotnē. Daudzi nespēj dzīvot pilnvērtīgi, jo mēs pārāk daudz laika pavadām, uztraucoties par to, kas varētu notikt, vai atceroties notikušo. Pastāvīga nodarbinātība liedz jums kontaktu ar sevi un citiem.
Koncentrēties var ne tikai jogas vai meditācijas laikā. Uzmanība ir piemērojama visos dzīves aspektos: jūs varat apzināti ēst pusdienas vai ravēt. Lai to izdarītu, nesteidzieties un nemēģiniet veikt vairākas lietas vienlaikus.
Uzmanība palīdz mums izbaudīt tādas mazas lietas kā siltu sauli vai svaigus, kraukšķīgus palagus uz gultas.
Ja mēs apkārtējo pasauli uztveram ar visu piecu maņu palīdzību, tad pamanām un sākam novērtēt sīkumus, kam parasti nepievēršam uzmanību. Uzmanība palīdz jums izbaudīt siltos saules starus un kraukšķīgos palagus uz jūsu gultas.
Ja jums ir grūti praktizēt, nekautrējieties. Mēs esam pieraduši būt izklaidīgi, darīt vairākas lietas vienlaikus un pārslogot grafiku. Mindfulness izmanto pretēju pieeju. Tas palīdz mums pilnīgāk izjust dzīvi. Kad esam koncentrējušies uz tagadni, mēs spējam uztvert ne tikai to, ko redzam apkārt, bet arī to, ko jūtam. Šeit ir daži soļi, kas palīdzēs jums iemācīties dzīvot tagadnē.
Sazinieties ar sevi
Uzmanība palīdz izprast sevi. Mēs bieži meklējam atbildes uz ārpasauli, taču vienīgais veids, kā saprast, kas mēs esam un kas mums vajadzīgs, ir ieskatīties sevī.
Mēs paši nezinām, ko jūtam un kas mums ir vajadzīgs, jo pastāvīgi notrulinām savas sajūtas ar pārtiku, alkoholu, narkotikām, elektronisko izklaidi, pornogrāfiju. Tie ir prieki, kurus var iegūt viegli un ātri. Ar viņu palīdzību mēs cenšamies uzlabot savu pašsajūtu un novērst uzmanību no problēmām.
Mindfulness palīdz mums nevis slēpties, bet gan atrast risinājumu. Koncentrējoties uz notiekošo, mēs labāk redzam situāciju kopumā. Praktizējot apzinātību, mēs atveramies jaunām idejām un neiespringstam domu modeļos.
pieņemt sevi
Uzmanība palīdz mums pieņemt sevi: mēs ļaujam sev jebkādas domas un emocijas, nemēģinot tās apspiest vai aizliegt. Lai tiktu galā ar grūtajiem pārdzīvojumiem, mēs cenšamies novērst uzmanību, noliegt savas jūtas vai mazināt to nozīmi. Apspiežot tās, mēs it kā sakām sev, ka šādas domas un jūtas ir nepieņemamas. Gluži otrādi, ja mēs tās pieņemam, tad parādām sev, ka tiekam ar tām galā un iekšā nav nekā apkaunojoša vai aizliegta.
Varbūt mums nepatīk izjust dusmas un skaudību, taču šīs emocijas ir normālas. Tos atpazīstot, mēs varam sākt ar tiem strādāt un mainīties. Ja mēs turpinām apspiest skaudību un dusmas, mēs nevaram no tiem atbrīvoties. Izmaiņas iespējamas tikai pēc pieņemšanas.
Kad mēs praktizējam uzmanību, mēs koncentrējamies uz to, kas ir tieši mūsu priekšā. Tas nenozīmē, ka mēs bezgalīgi domāsim par problēmām un žēlosimies. Mēs godīgi atzīstam visu, ko jūtam, un visu, kas ir mūsos.
Necenties būt ideāls
Apzinātā stāvoklī mēs pieņemam sevi, savu dzīvi un visus pārējos tādus, kādi viņi ir. Mēs necenšamies būt perfekti, būt tādi, kas neesam, lai novērstu savas problēmas. Mēs novērojam, nevērtējot un nedalot visu labajā un sliktajā.
Mēs pieļaujam jebkādas sajūtas, noņemam maskas, noņemam viltus smaidus un pārtraucam izlikties, ka viss ir kārtībā, ja tā nav. Tas nenozīmē, ka mēs aizmirstam par pagātnes vai nākotnes esamību, mēs izdarām apzinātu izvēli būt pilnībā klātesošam tagadnē.
Šī iemesla dēļ mēs izjūtam prieku un bēdas daudz asāk, taču mēs zinām, ka šīs jūtas ir patiesas, un mēs necenšamies tās atstumt vai nodot kā kaut ko citu. Apzinātā stāvoklī mēs palēnināmies, ieklausāmies ķermenī, domās un jūtās, pamanām katru daļu un pieņemam tās visas. Mēs sakām sev: “Šobrīd tāds es esmu, un esmu cieņas un pieņemšanas vērts — tieši tāds, kāds esmu.”