"Rīt es sākšu jaunu dzīvi!" — lepni sev paziņojam, un... nekas nesanāk. Mēs ejam uz treniņiem, kas sola tūlītējus panākumus uz emocionāla satricinājuma rēķina. "Kaut kas mainās," mēs sev apliecinām. Ar šo pārliecību, kā arī ar efektu, pietiek nedēļai. Tas nav par mums. Kāpēc šoka terapija nelīdz, un psihologi nedod gatavas laimes receptes, ar praktisku piemēru skaidroja psiholoģe Marija Erila.
"Ko tad tu ar mani darīsi?" Es zinu, ka man ir jāsalauž sevi, visi šie mani modeļi un attieksme... Izkliedē ilūzijas. Esmu gatavs!
Triatlonists, uzņēmējs, alpīnists un supertētis Genādijs bija neparasti šarmants īsa auguma vīrietis, bija ģērbies apspīlētā kreklā, no kura izspiedās gan muskuļi, gan gatavība sasniegumiem. Bija jūtams, ka sarunu biedrs ir gudrs, interesants. Man ļoti gribējās ar viņu pajokot, spēlēties.
— Genādij, es tagad ar tevi ļoti nopietni parunāšu. Jūsu dzīvesveids ir nepareizs. Visi iestatījumi ir kļūdaini un ļaunprātīgi. Es tagad pamazām aizliegšu tev darīt to, kas tev patīk, un uzspiedīšu praksi, ko uzskatu par vienīgo patieso!
Es jau grasījos smieties viņam līdzi, bet redzēju, kā Genādijs iesmējās un saka:
— Nu labi. Tā tam jābūt, es esmu gatavs. Jūs zināt savu biznesu.
"Ko darīt, ja mums neizdosies?"
Tātad, esmu kaut kur nobraucis no sliedēm. Es centīšos būt jauna!
Es iedomājos scenāriju, ka terapeits vispirms uzņemas atbildību par Genādija dzīvi, diktē viņam virkni darbību un lugas gaitā pārkāpj visus profesionālās ētikas principus: nepieņem lēmumus klienta vietā, neuzspiež savu. normas un vērtības viņam, un neizvirziet viņam nekādus uzdevumus, pamatojoties uz to, ko terapeits uzskata par patiesu.
Šāda pieeja, protams, nekādu labumu nedos. Genādija dzīve nemainīsies, būs vairākas jaunas veidnes un vau efekta pēcgarša no nevides pieejas gaļasmaļas. Kur viņš uzņēmās atbildību, tur viņš to nodeva. Pēc neveiksmes ir tik viegli vainot Genādiju pārmaiņu trūkumā.
Tiek uzskatīts, ka profesionālā ētika ir "aizsardzība no idiota". Stulbais psihoterapeits, kurš neko nesaprot, paļaujas uz ētiku, lai nepasliktinātu situāciju. Iespējams, tāpēc daži terapeiti, vadoties pēc neapstrīdama fakta, ka viņi noteikti nav idioti, demonstrē radošu pieeju ētikai.
"Es gulēšu ar pacientu un veltīšu viņai uzmanību un mīlestību, kas viņai nekad nav bijusi. Teikšu komplimentus un celšu savu pašapziņu,” savu lēmumu motivēja viens no manis apmeklētās supervizoru grupas terapeits.
“Es satiku savu sapņu vīrieti, tāpēc pārtraucu terapiju un dodos viņam līdzi uz Gagru (patiesībā uz Kannām)” — kad ieraudzījām mūsu klasesbiedra jauno izredzēto, iestājās mēms klusums. Vīrietis pēc izskata, paradumiem un interesēm bija viņas vīra kopija, no kuras viņa aizgāja pie pacienta.
Pirmais gadījums norāda uz terapeita izpratnes trūkumu par pārneses un pretpārneses īpašībām terapijā. Patiesībā viņš rīkojās kā tēvs, kurš pavedināja savu meitu.
Otrajā gadījumā terapeite kaut ko palaida garām ārstnieciskajā darbā, kad viņa pati bija personīgajā terapijā. Citādi, kā gan nepamanīt, ka par dzīvesbiedru izvēlaties to pašu cilvēku, ar kuru viss nav īpaši labi?
Bieži terapeits uz pacientu raugās kā uz pieaugušo, kurš spēj un ir pienākums aizstāvēt savas robežas un pateikt «nē», ja notiek kaut kas nepiemērots.
Ja pacients nestrādā, terapija var nebūt efektīva. Bet tas ir labāk nekā aktīva iejaukšanās ar kaitējuma risku
Un te manā priekšā ir Genādijs, kura dzīve veidota pēc principa: “Visu var panākt tikai ar dzelžainu gribasspēku. Un, ja jūs to nedarījāt, jūsu griba nebija pietiekami spēcīga! Es nevaru iedomāties, ka šis cilvēks man saka “nē”, veidojot robežas. Un ar viņu ir tik viegli iejusties visuzinošā pozā — viņš mani jau ir iesēdinājis šajā tronī.
Atgriezīsimies pie iemesliem, kāpēc mēs joprojām ievērojam ētiku. Tas ir balstīts uz veco labo Hipokrāta principu “nekaitēt”. Es paskatos uz savu revolucionāru un saprotu: es labāk būšu neefektīvs, un mans ego noteikti cietīs, nekā ievainotu cilvēku.
Tāda lieta — strādā pacients, nevis terapeits. Un, ja pirmais nedarbojas, terapija var būt neefektīva. Bet tas ir labāk nekā aktīva iejaukšanās ar kaitējuma risku.
Gadsimtiem ilgi japāņi ir izmantojuši Kaizen, nepārtrauktas uzlabošanas principu, lai process būtu pilnīgāks. Amerikāņi, kuriem viss rūp, veica pētījumus — un jā, nelielu uzlabojumu princips tika oficiāli atzīts par efektīvāku par revolūcijas un apvērsuma metodi.
Lai cik garlaicīgi tas nešķistu, mazi ikdienas soļi ir daudz iedarbīgāki par vienreizēju varoņdarbu. Konsekventa ilgstoša terapija rada stabilāku rezultātu nekā supertreniņš, kas izjauc visus iekšējos iestatījumus.
Dzīve vairs nešķiet kā arēna vienam duelim ar nevaldāmu plēsēju
Tāpēc, Genādij, es tikai uzklausīšu jūs un uzdošu jautājumus. Ar mani jūs neatradīsiet iespaidīgus kūleņus, pārtraukumus, pārtraukumus. Saglabājot ārstniecisko uzstādījumu, blāvu un blāvu, kurā harizmātiskajam terapeitam ilgi nav garlaicīgi, mēs sasniedzam reālus rezultātus.
Atbildot uz jautājumiem un pārfrāzēm, Genādijs saprot, kas ir viņa problēmu stūrakmens. Atbrīvots no pretrunīgas attieksmes, viņš var elpot brīvāk — un dzīve vairs nešķiet kā arēna vienam duelim ar nevaldāmu plēsēju.
Tiekamies atkal pēc nedēļas.
— Es nevaru visu saprast, pastāsti, ko tu izdarīji? Pagājušajā nedēļā bija tikai viena panikas lēkme, un tā bija C. Es vispār neko nedarīju! Nevar būt, ka no vienas sarunas un jocīgiem elpošanas vingrinājumiem kaut kas ir mainījies, kā tas notika? Es gribu zināt, kas par viltību!
Un par steidzamu nepieciešamību visu kontrolēt, Genādij, mēs runāsim nākamreiz.