Lielāko daļu mūsu lēmumu, emociju un uzvedības kontrolē neapzināti mehānismi. Tuviniet bezsamaņu.

Apzinātais un neapzinātais apzīmē prāta jeb psihes darbības sfēras, kuras pēta psihoanalīze.

Apziņa ir indivīda stāvoklis, kurš zina, kas viņš ir, kur viņš atrodas, ko viņš var vai nevar darīt kontekstā, kurā viņš atrodas. Vispārīgāk runājot, tā ir spēja “redzēt” sevi un atpazīt sevi savās domās un darbībās. Bezsamaņā ir tas, kas izbēg no apziņas.

Bezapziņa apzīmē to, kas attiecas uz reāliem procesiem, kurus mēs nejūtam, par kuriem mēs nezinām, ka tie notiek mūsos tajā brīdī, kad tie notiek. 

Tā ir Zigmunda Freida psihoanalīzes dzimšana, kas ir saistīta ar bezsamaņas hipotēzi: daļa no mūsu psihiskās dzīves (tas ir, no mūsu prāta darbības) reaģētu uz neapzinātiem mehānismiem, kurus mēs, apziņas subjekti, darītu. nav skaidru un tūlītēju zināšanu. 

Zigmunds Freids 1915. gadā Metapsiholoģijā rakstīja: “[Bezapziņas hipotēze] ir nepieciešama, jo apziņas dati ir ārkārtīgi nepilnīgi; Veselam cilvēkam, tāpat kā pacientam, bieži notiek psihiskas darbības, kuras, lai izskaidrotu, paredz citas darbības, kurām no viņu puses sirdsapziņas liecība nav labvēlīga. […] Mūsu personiskākā ikdienas pieredze nostāda mūs tādu ideju klātbūtnē, kuras mums rodas, mums nezinot to izcelsmi, un domu rezultātiem, kuru attīstība mums ir palikusi apslēpta. "

Freidam bezsamaņā ir apspiestas atmiņas, kuras tiek pakļautas cenzūrai, pašas ir bezsamaņā un kuras par katru cenu cenšas izpausties apziņai, apejot cenzūru, pateicoties maskēšanās procesiem, kas padara tās neatpazīstamas (neveiksmīgas darbības, paslīdēšana, sapņi, slimība). 

Daudzi psiholoģijas eksperimenti liecina, ka bezsamaņā ir ļoti spēcīgs spēks un ka bezsamaņā darbojas mehānismi lielākajā daļā mūsu uzvedības, izvēles un lēmumu. Mēs nevaram kontrolēt šo bezsamaņu. Tikai psihoanalīze ļauj mums izprast mūsu iekšējos konfliktus. Psihoanalīze turpinās, atklājot “apspiestā” neapzinātā konflikta avotu, kas izraisa traucējumus esībā. 

Mēģinājums analizēt savus sapņus, kļūdas, neveiksmes... ir svarīgi, jo tas ļauj mums sadzirdēt mūsu apspiestās vēlmes, bez nepieciešamības tās apmierināt! Patiešām, ja tie netiek uzklausīti, tie var pārvērsties par fizisku simptomu.