Nokļūstot sarežģītā situācijā, piedzīvojot krīzi attiecībās vai zaudējot pirms izvēles, mēs bieži meklējam padomu: vaicājam draugiem, kolēģiem vai internetā. Mūs virza no bērnības apgūtais princips: kāpēc izgudrot kaut ko, kas jau ir izgudrots pirms mums. Taču, risinot personiskus jautājumus, šis princips bieži nedarbojas, un padoms atvieglojuma vietā izraisa aizkaitinājumu. Kāpēc tas notiek un kā rast risinājumu?
Kad klienti meklē palīdzību, viņi bieži lūdz padomu. Piemēram, kā izkļūt no attiecībām vai kā tās salabot. Viņi jautā, vai ir vērts aiziet no darba, vai ir pienācis laiks dzemdēt bērnu, ko darīt, lai kļūtu pārliecinātāks, pārstātu kautrēties.
Šķiet, ka lielākā daļa jautājumu ir veci kā pasaule — vai tiešām tie vēl nav izdomājuši kādu vispārīgu noteikumu vai glābšanas tableti, kas palīdzētu jebkurā gadījumā? Daži cilvēki tieši par to jautā, piemēram: "Vai jūs domājat, ka attiecībām ar šo personu ir nākotne?" Ak, te man jāsatraucas: ne man, ne maniem kolēģiem nav universālas atbildes. "Kas tad mums jādara?" - tu jautā. "Izgudro riteni," es atbildu.
Cilvēce ir radījusi tik daudz ērtu ierīču, kas padara dzīvi vieglāku, ka jau esošā izgudrošana no jauna ir laika izšķiešana. Bet, kad runa ir par tādām problēmām kā attiecību veidošana, pārliecības iegūšana, bēdu pārvarēšana vai zaudējuma pieņemšana, vienkārši nav citas iespējas kā izgudrot riteni no jauna. Jā, tāds, kas mums ir ideāls.
Atceros, bērnībā ar kaimiņu puiku ziņkārības pēc samainījām velosipēdus. Viņš izskatījās pēc parasta velosipēda, bet cik tas bija neērti: viņa kājas tik tikko sasniedza pedāļus, un sēdeklis šķita pārāk ciets. Apmēram tāpat būs, ja steigšus sekosi kāda padomam un sāksi kārtot dzīvi pēc kāda cita parauga: kā draugi, kā ieteikuši televīzijā vai uzstājuši vecāki.
Dzīvojot savās jūtās un atveroties jaunām, mēs pamazām — paši vai ar psihoterapeita palīdzību — komplektējam savu velosipēdu.
Daļēji psihoterapija ir riteņa izgudrošanas process, rūpīga, rūpīga atbilžu meklēšana uz jautājumiem “kā man vajadzētu būt” un “kas man derēs”. Attiecības nevar mācīties no grāmatām, lai gan tās var būt noderīgas, ja tās palīdz uzdot sev pareizos jautājumus. Pieņemsim, ka mākslīgais intelekts ir izvēlējies mums ideālu kompanjonu. Bet pat izvēloties partneri pēc pārbaudītas formulas, rezultātā mēs sastopamies ar dzīvu cilvēku, un mums nekas cits neatliek, kā šīs attiecības izdzīvot pašiem, tajās eksperimentējot un improvizējot.
Ko teikt savam partnerim, kad strīdaties? Kā vienoties par finansēm, par to, kurš izvedīs miskasti? Atbildes jāizdomā pašam. Kurš no tiem izrādīsies patiess, to var noteikt, tikai ieklausoties sevī. Un, visticamāk, tie izrādīsies pavisam savādāki nekā draugu vai interneta ieteiktie.
Lai pieņemtu zaudējumu, nav citas izejas, kā to pārdzīvot. Lai kļūtu pārliecinātāks, ir svarīgi saprast, no kurienes tas nāk, tieši no manas nedrošības. Kam es pievēršu uzmanību, kas padara mani kautrīgu?
Tātad, pārdzīvojot jūtas un atveroties jaunām, mēs pamazām — paši vai ar psihoterapeita palīdzību — komplektējam savu velosipēdu. Kādam būs ar rozā lentītēm un groziņu grāmatām, kādam ar radžotām riepām un jaudīgiem riteņiem. Un tikai pēc nogrūšanās no zemes uz velosipēda, ko esam radījuši sev, mēs sākam mīt pedāļus uz savu īsto es.