Mūsdienu mērķu, uzvaru, ideālu un perfekcionistu sabiedrībā bērni vairāk nekā pieaugušie cieš no viltus sindroma. Un pieaugušie ar šo sindromu saka, ka viņi ir parādā savas grūtības vecāku audzināšanai. Par to, kāpēc tas notiek un kā no tā izvairīties, stāsta daktere Elisone Eskalante.
Ar katru gadu arvien vairāk augstu sasniegušo cilvēku cieš no viltus sindroma. Jau pamatskolā bērni atzīst, ka nevēlas iet uz skolu, baidoties, ka nemācās pietiekami labi. Vidusskolā daudzi apraksta viltus sindroma simptomus.
Vecāki, kuri paši no tā cieš, baidās nejauši izraisīt to bērniem. Pirmo reizi šo sindromu 80. gados aprakstīja Dr Paulina Rosa Klans. Viņa identificēja galvenos simptomus, kas kopā rada cilvēkam ciešanas un traucē normālu dzīvi.
Viltnieka sindroms skar tos, kuri ir sasnieguši ievērojamus augstumus; tādi cilvēki ir objektīvi veiksmīgi, bet to nejūt. Viņi jūtas kā krāpnieki, kuri likumīgi neieņem kāda cita vietu, un savus sasniegumus saista ar veiksmi, nevis talantu. Pat tad, kad šādus cilvēkus slavē, viņi uzskata, ka šī uzslava ir nepelnīta, un devalvē to: viņiem šķiet, ka, ja cilvēki paskatītos vērīgāk, viņi redzētu, ka viņš tiešām nav nekas.
Kā vecāki bērniem izraisa viltus sindromu?
Vecākiem ir liela ietekme uz šī sindroma veidošanos bērniem. Saskaņā ar Dr. Klance pētījumu, daudzi viņas pieaugušie pacienti ar šo simptomu ir sabojāti ar bērnības vēstījumiem.
Ir divu veidu šādi ziņojumi. Pirmā ir atklāta kritika. Ģimenē ar šādām ziņām bērns galvenokārt saskaras ar kritiku, kas viņam māca: ja viņš nav ideāls, pārējam nav nozīmes. Vecāki bērnā neko nepamana, izņemot novirzes no nesasniedzamiem standartiem.
Daktere Eskalante min piemēru no vienas savas pacientes: «Jūs neesat pabeidzis, kamēr neesat visu izdarījis perfekti.» Doktore Sūzena Lourija (Sūzena Lourija) uzsver, ka viltus sindroms nav tas pats, kas perfekcionisms. Tik daudzi perfekcionisti nekur nenokļūst, izvēloties darbus, kuros ir mazāks risks izdarīt kaut ko nepareizi.
Cilvēki ar šo sindromu ir perfekcionisti, kuri ir sasnieguši augstumus, bet joprojām uzskata, ka viņi neieņem vietu pareizi. Psihologs raksta: "Nepārtraukta konkurence un kritiska vide šādos cilvēkos izraisa viltus sindromu."
Vecāki pārliecina bērnu: "Tu vari darīt, ko gribi," bet tā nav taisnība.
Ir arī cita veida vēstījums, ko vecāki izmanto, lai liktu bērniem justies nepiemērotiem. Lai cik dīvaini tas nebūtu, abstrakta uzslava arī ir kaitīga.
Pārmērīgi slavējot bērnu un pārspīlējot viņa tikumus, vecāki veido nesasniedzamu standartu, īpaši, ja nekoncentrējas uz specifiku. “Tu esi gudrākais!”, “Tu esi talantīgākais!” — šāda veida vēstījumi rada bērnā sajūtu, ka viņam jābūt labākajam, liekot tiekties pēc ideāla.
“Kad es runāju ar doktoru Klanu,” raksta Elisone Eskalante, “viņa man teica: “Vecāki pārliecina bērnu: “Tu vari darīt visu, ko vēlies”, bet tas tā nav. Bērni var izdarīt daudz. Bet ir kaut kas, kas viņiem neizdodas, jo nav iespējams vienmēr viss izdoties. Un tad bērni jūt kaunu.
Piemēram, viņi sāk slēpt no vecākiem labas, bet ne izcilas atzīmes, jo baidās viņus pievilt. Mēģinājumi slēpt neveiksmes vai, vēl ļaunāk, veiksmes trūkumu, liek bērnam justies nepietiekamam. Viņš sāk justies kā melis.
Ko vecāki var darīt, lai no tā izvairītos?
Pretlīdzeklis perfekcionismam ir saprātīgi gūt panākumus kādā jomā. Tas ir sarežģīti. Trauksme bieži rada maldīgu iespaidu, ka kļūdas padara mūs sliktākus. Vecāki var mazināt trauksmi, ja viņi pieņem, ka kļūdas nav beigas.
“Palīdziet bērnam saprast, ka kļūda nav problēma; to vienmēr var labot,” iesaka Dr.Klāns. Ja kļūda ir pierādījums tam, ka bērns cenšas un mācās, nevis teikums, viltus sindromam nav kur iesakņoties.
Ar spēju pārdzīvot kļūdas vien nepietiek. Svarīgi ir arī uzslavēt bērnu par konkrētām lietām. Slavējiet pūles, nevis gala rezultātu. Tas ir labs veids, kā vairot viņa pašapziņu.
Pat ja rezultāts jums nešķiet īpaši veiksmīgs, atrodiet nopelnus, piemēram, varat atzīmēt bērna pieliktās pūles darbā vai komentēt attēlā redzamo skaisto krāsu kombināciju. Klausieties bērnu nopietni un pārdomāti, lai viņš zinātu, ka jūs klausāties.
“Uzmanīga klausīšanās,” raksta Escalante, “ir būtiski svarīgi, lai bērniem sniegtu pārliecību, ka viņus pamana. Un cilvēki ar viltvāržu sindromu slēpjas aiz maskas, un tie ir divi pilnīgi pretstati.
Labākais veids, kā novērst šo sindromu bērniem, ir likt viņiem justies mīlētiem un vajadzīgiem, saka Dr Klans.
Par autoru: Elisona Eskalante ir pediatre un TEDx sarunu dalībniece.