Optimisms šobrīd ir tendencē — mūs mudina «skatīties uz dzīvi ar smaidu» un «meklēt visā labo». Vai tas ir tik noderīgi, saka psihoterapeite Vitnija Gudmena.
Domas var mainīt dzīvi. Ticība labākajam palīdz tiekties uz vairāk un nezaudēt cerību. Pētījumi liecina, ka optimisti katru dienu piedzīvo mazāk stresa un ir mazāk pakļauti depresijai. Turklāt viņi jūtas labāk nekā tie, kuri dzīvi redz tumšās krāsās.
Bet vai tiešām optimisms ir laimīgas un bezproblēmu dzīves atslēga?
Ir vispāratzīts, ka pozitīvais ir panaceja jebkādām problēmām. Pat vēža slimniekiem tiek ieteikts raudzīties uz pasauli ar optimismu, apgalvojot, ka tā ir ārkārtīgi svarīga, ja ne neaizstājama veiksmīgas ārstēšanas sastāvdaļa. Patiesībā tā nav. Optimisms negarantē, ka mēs dzīvosim laimīgi līdz mūža galam. Pozitīvas domas var ietekmēt veselību, taču tas nav vienīgais svarīgais faktors, un spēja visā saskatīt labo nav glābiņš no nepatīkamām situācijām: tas tikai atvieglo to piedzīvošanu.
Kas notiek, kad pozitīvisms pēkšņi pārstāj darboties un mēs saskaramies ar problēmām? Kad citi mums iesaka uz visu skatīties vieglāk, bet šķiet neiespējami?
Šie padomi liek aizdomāties, kāpēc mums neveicas: kāpēc mēs nevaram paskatīties uz pasauli savādāk, vairāk novērtēt to, ko viņi dara mūsu labā, biežāk smaidīt. Šķiet, ka visi apkārtējie zina noslēpumu, kam aizmirsuši mūs veltīt, un tāpēc nekas nelīdz. Mēs sākam justies izolēti, vientuļi un nesaprasti, raksta Vitnija Gudmena.
Ja mēs liedzam mīļajiem tiesības paust savas patiesās jūtas, optimisms kļūst toksisks.
Neatstājot vietu īstām emocijām aiz pozitīva pasaules skatījuma, mēs iedzenam sevi slazdā. Ja nav iespējas pārdzīvot emocijas, tad nav arī personības izaugsmes, un bez tā jebkurš pozitīvais ir tikai izlikšanās.
Ja mēs liedzam sev un mīļajiem tiesības paust patiesas jūtas, optimisms kļūst toksisks. Mēs sakām: “Paskaties uz to no otras puses – var būt sliktāk”, cerot, ka sarunu biedrs no šāda atbalsta jutīsies labāk. Mums ir labi nodomi. Un varbūt patiesība varētu būt daudz sliktāka. Bet šādi izteikumi devalvē cilvēka jūtas un atņem viņam tiesības uz negatīvām emocijām.
Pozitīvai domāšanai ir daudz priekšrocību, taču dažreiz labāk ir skatīties uz pasauli caur rozā brillēm. Tad mēs varēsim notiekošajā saskatīt gan labo, gan slikto, kas nozīmē, ka mēs varam pārdzīvot situāciju un izdzīvot to.
Cilvēka sabiedrībā, kurš jūtas slikti, mums bieži ir grūti. Vēl grūtāk ir nemēģināt neko nedarīt. Mēs jūtamies bezpalīdzīgi un vēlamies visu sakārtot. Šī bezpalīdzība liek mums teikt banalitātes, kas kaitina visus, piemēram:
- "Paskaties uz to no otras puses";
- "Cilvēkiem kļūst sliktāk, un jūs sūdzaties";
- "Smaidi, viss ir kārtībā";
- "Paskatieties uz pasauli pozitīvāk."
Mums var šķist, ka šīs frāzes kaut kā palīdzēs, taču diez vai tas tā ir. Ja mēs būtu sarunu biedra vietā, mēs paši noteikti izjustu aizkaitinājumu. Un tomēr mēs atkārtojam šīs banalitātes atkal un atkal.
Ir grūti vienkārši noskatīties, cik slikts ir mīļotais cilvēks. Un tomēr, būšana tur ir labākais, ko varat darīt viņa un sevis labā. Atzīstiet, ka notiekošais var būt problēma. Varbūt vēlāk tā būs noderīga pieredze, bet tagad tas sāp.
Centieties neliegt sev un sarunu biedram tiesības uz negatīvām emocijām. Labākais, ko varat darīt cita labā, ir klausīties un izrādīt sapratni. Šeit ir daži vārdi, kas varētu palīdzēt:
- "Pastāstiet man, kā tagad jūtaties";
- "Es saprotu";
- "Sakiet man, es jūs uzmanīgi klausos";
- "Es iedomājos, kā tas ir";
- "Es saprotu, ka tas jums ir ļoti grūti";
- "ES gribu palīdzēt";
- "ES tev ticu".
Atkārtojiet sarunu partnera vārdus, lai parādītu, ka klausāties. Intereses izrādīšanai izmantojiet ķermeņa valodu: uzmanīgi paskatieties uz sarunu biedru, virzieties uz viņu, kad viņš runā. Runājiet mazāk un klausieties vairāk.
Mācību no situācijas var mācīties tikai pēc emociju pieņemšanas un pieredzes. Tikai pēc tam pienāk laiks pozitīvai attieksmei.
Gan pesimistiem, gan optimistiem ir vajadzīgs laiks, lai tiktu galā ar sarežģīto situāciju un pārdzīvotu notiekošo.
Ļoti bieži tie, kas skatās uz pasauli pozitīvi, var atrast jēgu pat sarežģītās un nepatīkamās situācijās. Viņi var tos pieņemt, nevainojot sevi vai mīļos. Domāšanas elastība ir šādu cilvēku iezīme.
Pesimisti bieži vaino sevi un tuviniekus, kad notiek kaut kas slikts. Viņi ir skarbi kritiķi, viņiem bieži ir grūti atpazīt pat savus objektīvos sasniegumus. Taču gan pesimistiem, gan optimistiem ir vajadzīgs laiks, lai tiktu galā ar sarežģīto situāciju un pārdzīvotu notiekošo.
Mēģiniet atcerēties sekojošo:
- Tas ir labi, ja jūs nevarat iemīlēties sevī uzreiz.
- Tas ir normāli, ja neiznāk paskatīties uz pasauli pozitīvāk.
- Ir pareizi veltīt laiku, lai piedotu sev un tiktu galā ar traumējošo situāciju.
- Tas ir labi, ja jūtat, ka tagad labāk nebūs.
- Tas ir normāli, ja uzskatāt, ka notiekošais ir viena liela netaisnība.
- Sevis mīlēšana nav vienreizējs process, tas var aizņemt laiku.
- Tas, ka tu domā, ka tagad viss ir slikti, nenozīmē, ka tā būs vienmēr.
- Dažas lietas vienkārši notiek. Šī iemesla dēļ piedzīvot negatīvas emocijas nav nekas nepareizs. Jums nav visu laiku jājūtas labi.
Ar optimismu raudzīties uz pasauli, protams, ir brīnišķīgi. Bet neatņemiet sev un mīļajiem tiesības uz negatīvām emocijām. Īsts, nevis toksisks, pozitīvisms ir veids, kā tikt galā ar likstām un mācīties no tām, nevis ignorēt tās un devalvēt sāpes, ko piedzīvojam sarežģītās situācijās.
Par autoru: Vitnija Gudmena ir psihoterapeite, ģimenes un laulību speciāliste.