Polevik hard (Agrocybe dura) foto un apraksts

Polevik cietais (Agrocybe dura)

• Agrocibe grūti
• Grauzis ir ciets

Polevik cietais (Agrocybe dura)

līnija:

3-10 cm diametrā, ar vecumu izteikti mainās – sākumā puslodes formas, regulāras formas, kompaktas, ar biezu mīkstumu, ar blīvu baltu daļēju plīvuru; sēnei nobriestot, tā atveras un zaudē formu, bieži (šķiet, sausā laikā) klāta ar virsmas plaisām, no kurām iznirst balts, kokvilnai līdzīgs mīkstums. Pieaugušo sēņu cepurītes malas var izskatīties ļoti nevīžīgas privātā gultas pārklāja nodriskāto palieku dēļ. Krāsa ievērojami atšķiras no baltas, gandrīz sniegbaltas (jaunībā) līdz netīri dzeltenai, bēšai. Cepurītes mīkstums ir biezs, balts, ar vieglu smaržu, dažādi autori saņem dažādus vērtējumus – no “patīkamā sēne” līdz “nepatīkama”.

Ieraksti:

Bieža, lipīga, bieza, dažreiz ļoti plata, jaunām sēnēm bieži ar raksturīgu “izkārtojumu”, tad vienkārši nevienmērīga. Dzīves ceļa sākums tiek veikts bieza balta plīvura aizsardzībā. Krāsa – no gaiši pelēcīgas vai brūnganas jaunībā līdz tumši brūnai nobriedušiem īpatņiem. Cieto pārslu plākšņu krāsojums iet cauri apmēram tādai pašai evolūcijai kā šampinjoniem, taču šeit dominē pelēcīgi, nevis sarkanīgi toņi.

Sporu pulveris:

Tumši brūns.

Kāja:

Diezgan gara un slaida, 5-12 cm augsta un 0,5-1 cm bieza, cilindriska, cieta, tikai reizēm vienmērīgi izplešas apakšējā daļā. Krāsa – bālganpelēka, blāvāka par vāciņu. Kāta virsma var būt pārklāta ar šķeltām un raksturīgām šķiedrām, radot pubescences iespaidu. Privātā seguma paliekas ātri pazūd, un pieaugušajās sēnēs tās var nebūt pamanāmas. Kājas mīkstums ir ciets, šķiedrains, pelēcīgs.

Spread:

Aug no vasaras vidus (pēc citiem avotiem jau no jūlija) pļavās, dārzos, parkos, zālienos, dodot priekšroku humanizētām ainavām. Kā liecina literatūras dati, argocybe dura ir “sīlo saprofīts”, sadaloties zāles atliekas, kas to atšķir no “kopas” Agrocybe praecox – tās pārējie pārstāvji barojas ar koksni un zāģu skaidām.

Līdzīgas sugas:

Stingri sakot, pēc dažu pētnieku domām Agrocybe ilgst (viņa, starp citu, agrocybe traucē) nav gluži atsevišķa suga. (Un vispār mikoloģijā taksons “skats” iegūst kādu citu nozīmi, nevis kā citā bioloģijā.) Un, runājot cilvēciski, tad cietais agrocibs (vai cietais lauks) var būt tik līdzīgs agrīnajam agrocībam (vai sākuma lauka strādnieks, tāpat kā viņa velns ), ka tos var atšķirt tikai ar mikroskopu un pat tad ne vienmēr. Tiek uzskatīts, ka Agrocybe dura ir lielākas sporas. Patiesībā tieši pēc sporu lieluma es piedēvēju šai sugai sēnes, kas redzamas fotoattēlā.

Bet ir ļoti viegli atšķirt stingru agrocibu no šampinjoniem. Vecumā tās nemaz nav līdzīgas, un jaunām sēnēm – cīpslaina cilindriska kāja, šķīvju piezemēta krāsa un patīkamas anīsa smaržas trūkums. Tas nemaz neizskatās pēc šampanieša.

Ēdamība:

Nav skaidrs; acīmredzams, mantots no Agrocybe praecox. Tādā ziņā, ka ēst var, bet negribas.