Mūsu pieaugušo uzvedību lielā mērā ietekmē bērnības traumas un attiecību pieredze bērnībā. Vai neko nevar mainīt? Izrādās, ka viss ir daudz optimistiskāk.
Ir skaista formula, kuras autors nav zināms: "Raksturs ir tas, kas agrāk bija attiecībās." Viens no Zigmunda Freida atklājumiem ir tas, ka agrīnās traumas mūsu psihē rada spriedzes zonas, kas vēlāk nosaka apzinātās dzīves ainavu.
Tas nozīmē, ka pieaugušā vecumā mēs izmantojam mehānismu, kuru konfigurējām nevis mēs, bet gan citi. Bet jūs nevarat pārrakstīt savu vēsturi, jūs nevarat izvēlēties sev citas attiecības.
Vai tas nozīmē, ka viss ir iepriekš noteikts un mēs varam tikai izturēt, nemēģinot neko labot? Pats Freids atbildēja uz šo jautājumu, psihoanalīzē ieviešot atkārtošanās piespiešanas jēdzienu.
Īsumā tā būtība ir šāda: no vienas puses, mūsu pašreizējā uzvedība bieži izskatās pēc dažu iepriekšējo kustību atkārtošanās (tas ir neirozes apraksts). No otras puses, šī atkārtošanās rodas tikai tāpēc, lai mēs kaut ko varētu labot tagadnē: tas ir, pārmaiņu mehānisms ir iebūvēts pašā neirozes struktūrā. Mēs abi esam atkarīgi no pagātnes, un tagadnē mums ir resurss, lai to labotu.
Mums ir tendence nonākt atkārtotās situācijās, atjaunojot attiecības, kas pagātnē nebeidzās.
Atkārtošanās tēma bieži parādās klientu stāstos: reizēm kā izmisuma un bezspēcības pārdzīvojums, reizēm kā nodoms atbrīvot sevi no atbildības par savu dzīvi. Taču biežāk mēģinājums saprast, vai ir iespējams atbrīvoties no pagātnes nastas, noved pie jautājuma, ko klients dara, lai šo slogu vilktu tālāk, dažkārt pat palielinot tā nopietnību.
“Es viegli iepazīstos,” konsultācijā saka 29 gadus vecā Larisa, “Esmu atvērts cilvēks. Taču ciešās saites neizdodas: vīrieši drīz vien bez paskaidrojumiem pazūd.
Kas notiek? Noskaidrojam, ka Larisa neapzinās savas uzvedības īpatnības — partnerim reaģējot uz viņas atklātību, viņu pārņem nemiers, viņai šķiet, ka viņa ir neaizsargāta. Tad viņa sāk uzvesties agresīvi, aizstāvot sevi no iedomātām briesmām un tādējādi atgrūž jaunu paziņu. Viņa neapzinās, ka uzbrūk kaut kam, kas viņai ir vērtīgs.
Sava ievainojamība ļauj atklāt citas personas ievainojamību, kas nozīmē, ka jūs varat pārvietoties nedaudz tālāk tuvumā.
Mums ir tendence nonākt atkārtotās situācijās, atjaunojot attiecības, kas pagātnē nebeidzās. Aiz Larisas uzvedības slēpjas bērnības trauma: nepieciešamība pēc drošas pieķeršanās un nespēja to iegūt. Kā šo situāciju var izbeigt tagadnē?
Mūsu darba gaitā Larisa sāk saprast, ka vienu un to pašu notikumu var piedzīvot ar dažādām sajūtām. Iepriekš viņai šķita, ka tuvināšanās citam noteikti nozīmē ievainojamību, bet tagad viņa atklāj iespēju iegūt lielāku brīvību darbībās un sajūtās.
Paša ievainojamība ļauj atklāt cita ievainojamību, un šī savstarpējā atkarība ļauj nedaudz pavirzīties tālāk tuvībā — partneri, tāpat kā rokas Ešera slavenajā gravējumā, zīmē viens otru ar rūpību un pateicību par šo procesu. Viņas pieredze kļūst citādāka, tā vairs neatkārto pagātni.
Lai atbrīvotos no pagātnes nastas, jāsāk viss no jauna un jāredz, ka notiekošā jēga nav objektos un apstākļos, kas mūs ieskauj, bet gan mūsos pašos. Psihoterapija nemaina kalendāro pagātni, bet ļauj to pārrakstīt nozīmju līmenī.