Paradoksāli, bet neviens nevar dot skaidru definīciju sajūtai, kas valda pār pasauli. Mīlestībai nav objektīvu kritēriju, iemeslu, universālu formu. Viss, ko mēs varam darīt, ir just vai nejust mīlestību.
Maza meitene, kas apskauj mammu, un bērns, kurš dusmās kliedz, ka mamma ir slikta. Vīrietis, kurš nes ziedus savai mīļotajai, un tas, kurš dusmās sit savai sievai. Sieviete, kura ir greizsirdīga uz savu vīru par kolēģi, un tā, kura maigi apskauj savu mīļoto. Viņi visi var sirsnīgi un patiesi mīlēt, lai cik skaists vai, gluži otrādi, pretīgs būtu šīs sajūtas izpausmes veids.
Pretēji izplatītajam uzskatam, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kuri nespēj mīlēt, statistika vēsta pretējo. Psihopātija, kas izpaužas nespējā izjust empātiju un līdzjūtību un rezultātā arī mīlēt, sastopama tikai 1% pasaules iedzīvotāju. Un tas nozīmē, ka 99% cilvēku vienkārši ir spējīgi mīlēt. Vienkārši dažreiz šī mīlestība nemaz nav tāda, kādu mēs esam pieraduši to redzēt. Tāpēc mēs viņu neatpazīstam.
“Es šaubos, vai viņš/viņa mani patiešām mīl” ir frāze, ko bieži dzirdu no laulātajiem, kuri meklē palīdzību. Satiekot cilvēku ar savādāku jūtu izpausmes veidu, mēs gribot negribot sākam šaubīties – vai viņš tiešām mīl? Un dažreiz šīs šaubas noved attiecības strupceļā.
Vakar man bija konsultācija ar pāri, kurā partneri uzauguši ļoti dažādos apstākļos. Viņš ir vecākais bērns ģimenē, no kura jau no agras bērnības tika gaidīts, ka viņš patstāvīgi tiks galā ar savām problēmām un palīdzēs mazākajiem. Viņš iemācījās neizrādīt sāpīgus pārdzīvojumus, netraucēt tuviniekus un stresa situācijās “iedziļināties sevī”.
Un viņa ir vienīgā meita “itāļu tipa” ģimenē, kur attiecības tika noskaidrotas paceltā balsī, un impulsīvo vecāku reakcija bija absolūti neparedzama. Bērnībā pret viņu jebkurā brīdī varēja gan laipni izturēties, gan par kaut ko sodīt. Tas iemācīja viņai ar lielu uzmanību klausīties citu emocijas un vienmēr būt modrai.
Liktenis viņus saveda kopā! Un tagad, mazākās spriedzes situācijā, viņa ar šausmām skatās uz viņa attālo seju un ar pazīstamām impulsīvām metodēm cenšas “izsist” vismaz kādu saprotamu (tas ir, emocionālu) reakciju. Un viņš arvien vairāk aizveras no jebkura viņas emociju uzliesmojuma, jo jūt, ka netiek galā, un satraukums liek viņam kļūt arvien akmeņakam! Katrs no viņiem patiesi nesaprot, kāpēc otrs tā uzvedas, un arvien mazāk tic, ka patiešām viņu mīl.
Mūsu bērnības pieredzes unikalitāte nosaka mūsu mīlestības unikalitāti. Un tāpēc mēs dažkārt esam tik atšķirīgi viens no otra šīs sajūtas izpausmēs. Bet vai tas nozīmē, ka mēs visi esam lemti mīlestībai saskaņā ar bērnībā ielikto shēmu? Par laimi, nē. Ieradumus, bet sāpīgus attiecību veidus var mainīt neatkarīgi no ģimenes mantojuma. Katram pieaugušajam ir iespēja pārrakstīt savu mīlestības formulu.
… Un šajā pārī mūsu trešās sesijas beigās sāka dīgt cerības asns. "Es ticu, ka tu mani mīli," viņa teica, skatoties viņam acīs. Un es sapratu, ka viņi sāk veidot jaunu, savu mīlas stāstu.