Mēs dzīvojam konkurences apstākļos: ja vēlies kaut ko sasniegt, deklarē sevi, parādi, ka esi labāks par citiem. Vai vēlaties, lai jūs ņemtu vērā? Iestājieties par savām tiesībām. Pieticība šodien netiek godināta. Daži pat to uzskata par vājuma pazīmi. Psihoanalītiķis Džeralds Šonevulfs ir pārliecināts, ka mēs nevajadzīgi iespiedām šo īpašību pēdējās rindās.
Senie filozofi un dzejnieki labi apzinājās pieticības nozīmi. Sokrats novērtēja visus sava laika slavenos gudros un secināja, ka viņš ir gudrākais no visiem, jo "viņš zina, ka neko nezina." Par kādu slavenu gudro Sokrats teica: "Viņš domā, ka zina to, ko patiesībā nezina, kamēr es labi saprotu savu nezināšanu."
"Esmu daudz ceļojis un daudz redzējis, bet līdz šim neesmu saticis cilvēku, kurš varētu sevi pamatoti nosodīt," sacīja Konfūcijs. “Bet galvenais: esi patiess pret sevi / Tad, kā nakts seko dienai, / Tu citus nenodosi,” rakstīja Šekspīrs Hamletā (tulkojis ML Lozinskis). Šie citāti uzsver, cik svarīgi mūsu garīgajai labklājībai ir spēja objektīvi novērtēt sevi (un tas nav iespējams bez pieticības).
To apstiprina nesenais Tonija Antonuči un trīs kolēģu Mičiganas universitātes pētījums. Pētnieki atklājuši, ka pieticība ir īpaši svarīga veiksmīgu attiecību veidošanai.
Pazemība palīdz atrast kompromisus, kas nepieciešami, lai atrisinātu radušās problēmas.
Pētījumā piedalījās 284 pāri no Detroitas, viņiem tika lūgts atbildēt uz tādiem jautājumiem kā: "Cik pieticīgs tu esi?", "Cik pieticīgs ir tavs partneris?", "Vai jūs domājat, ka varat piedot partnerim, ja viņš jūs sāpina vai aizvaino. tu?» Atbildes palīdzēja pētniekiem uzzināt vairāk par saistību starp pieticību un piedošanu.
“Mēs atklājām, ka tie, kuri uzskatīja savu partneri par pieticīgu cilvēku, bija vairāk gatavi viņam piedot par nodarījumu. Un otrādi, ja partneris bija augstprātīgs un neatzina savas kļūdas, viņam tika piedots ļoti negribīgi, ”raksta pētījuma autori.
Diemžēl mūsdienu sabiedrībā pieticība netiek pietiekami novērtēta. Mēs reti runājam par objektīvu pašcieņu un toleranci pret citu cilvēku viedokli. Gluži pretēji, mēs atkārtojam pašapziņas nozīmi un cīņu par savām tiesībām.
Savā darbā ar pāriem esmu novērojusi, ka ļoti bieži galvenais šķērslis terapijai ir abu partneru nevēlēšanās atzīt, ka ir kļūdījušies. Jo augstprātīgāks ir cilvēks, jo lielāka iespēja, ka viņš būs pārliecināts, ka taisnība ir tikai viņam, bet visiem pārējiem nav taisnība. Šāds cilvēks parasti nav gatavs piedot partnerim, jo nekad neatzīs savas kļūdas un tāpēc ir tikpat neiecietīgs pret svešiniekiem.
Augstprātīgi un augstprātīgi cilvēki bieži uzskata, ka tieši viņu reliģija, politiskā partija vai tauta ir pārāka par visām pārējām. Viņu neatlaidīgā vajadzība vienmēr un visā būt pareizam neizbēgami noved pie konfliktiem — gan starppersonu, gan starpkultūru. Savukārt pieticība neizraisa konfliktus, bet, tieši otrādi, mudina uz sadarbību un savstarpēju palīdzību. Kā augstprātība izraisa abpusēju augstprātību, tā pieticība visbiežāk izraisa abpusēju pieticību, ved uz konstruktīvu dialogu, savstarpēju sapratni un mieru.
Rezumējot: veselīga pieticība (nejaukt ar neirotisku sevis pazemošanu) palīdz reālistiski paskatīties uz sevi un citiem. Lai pareizi novērtētu apkārtējo pasauli un savu lomu tajā, ir nepieciešams adekvāti uztvert realitāti. Pieticība palīdz rast nepieciešamos kompromisus, lai atrisinātu radušās problēmas. Tāpēc veselīga pieticība ir veselīgas pašcieņas atslēga.
Vēsture rāda, ka augstprātība un augstprātība neļāva daudzām kultūrām un tautām mainīties, kad pārmaiņas bija nepieciešamas, lai izdzīvotu. Gan Senā Grieķija, gan Roma sāka panīkt, jo kļuva arvien lepnākas un augstprātīgākas, aizmirstot pieticības vērtību. ”Lepnums ir pirms iznīcības, augstprātība – pirms krišanas,” teikts Bībelē. Vai mēs (gan indivīdi, gan sabiedrība kopumā) varam atkal apzināties, cik svarīga ir pieticība?
Avots: blogs.psychcentral.com