Saturs
Lai kāds būtu kārdinājums, mēs nekad nespēsim viegli sadalīt pasauli divos vienkāršos un saprotamos stabos: melnbaltā, pozitīvajā un negatīvajā, un attiecīgi izturēties pret cilvēkiem un notikumiem. Mūsu daba ir duāla, un mēs bieži piedzīvojam duālu pieredzi, ko ir grūti sakārtot. Mūsu lasītāja stāsta, kādas pretrunīgas jūtas viņā izraisa šķiršanās no cilvēka, kuru viņa vairs neuzskata par tuvu.
Diezgan ilgu laiku pēc šķiršanās, kad pēkšņi sev atzinos, ka jūtu nostalģiju pēc mūsu kopīgās dzīves. Atskatoties atpakaļ, es daudzas lietas redzu skaidrāk un godīgāk. Mēs vienmēr vakariņojām kopā, un tad sēdējām viens otram apskāvušies, skatījāmies filmas, un mums abiem patika šīs stundas vienatnē. Atceros, kā viņš turēja manu roku, kad pie ārsta mums teica, ka mums būs dēls. Tiesa, tagad zinu, ka tieši tajā laikā viņam bija attiecības ar citu sievieti.
Kad es atceros šīs epizodes, es jūtos priecīga, skumja un nepanesami sāpināta. Jautāju sev: kāpēc es reizēm esmu tik skumja, ka attiecības ar kādu, kuru vairs negribu redzēt sev blakus, joprojām nav izdevies? Dažreiz man šķiet, ka tam nav nekādas loģikas. Priecājos, ka neviens cits nespēlējas ar manām jūtām, un tajā pašā laikā nožēloju, ka mums neizdevās kļūt par laimīgu pāri. Es nevēlos būt kopā ar šo cilvēku, bet nevaru “izslēgt” savas jūtas.
Lai arī viņš krāpās un darīja visu, lai es sajustu mūsu šķiršanās sāpes, tomēr man pietrūkst perioda, kad bijām iemīlējušies un nevarējām atrauties viens no otra. Bijām pārliecināti, ka būsim kopā līdz mūža galam. Es nekad nebiju pieredzējis neko līdzīgu magnētiskajam vilnim, kas pārņēma mūs.
Nevaru noliegt, ka mūsu attiecībās bija kāds laimīgs periods, par ko esmu viņam pateicīga
Tajā pašā laikā es ienīstu savu bijušo. Cilvēks, kurš samīda manu uzticību un veltīja manas jūtas. Es nevaru viņam piedot, ka viņš nenāca pie manis, kad mūsu attiecības deva pirmo plaisu un viņš jutās nožēlojami. Tā vietā viņš centās rast sapratni un atbalstu no cita. Ar šo sievieti viņš pārrunāja mūsu personīgās problēmas. Viņš sāka ar viņu attiecības, kad es biju stāvoklī ar mūsu dēlu, un man joprojām ir grūti, sāp un kauns viņa uzvedības dēļ.
Tomēr nevaru noliegt, ka mūsu attiecībās bija laimīgs periods, par ko esmu viņam pateicīga. Tas nenozīmē, ka es vēlos viņu atgūt, un neatceļ sāpes, ko viņš man radīja. Bet es nevaru aizmirst, kā mēs bezrūpīgi smējāmies, ceļojām, mīlējāmies, sapņojām par nākotni. Iespējams, tas, ka es beidzot atradu spēku atzīt savas grūtās jūtas pret savu bijušo vīru, ļāva man atbrīvoties no šīm attiecībām. Varbūt tas bija vienīgais veids, kā virzīties tālāk.
"Devalvējot dzīvi kopā ar bijušo partneri, mēs devalvējam sevi"
Tatjana Mizinova, psihoanalītiķe
Jūs varat no sirds priecāties par šī stāsta varoni, jo viņas visu jūtu atpazīšana ir visveselīgākais veids, kā reaģēt uz situāciju. Mēs, kā likums, neiesaistāmies attiecībās ar cilvēkiem, kuri mums ir nepatīkami. Mēs dzīvojam spilgtus un unikālus mirkļus, kas, iespējams, nekad neatkārtosies. Mēs gaidām citas attiecības, kas mums varētu būt vairāk piemērotas, taču tās nebūs gluži tādas pašas, jo mainās viss – gan mēs, gan mūsu uztvere.
Nav ideālu attiecību, tā ir ilūzija. Tajos vienmēr valda ambivalence. Ir kaut kas labs un svarīgs, kas cilvēkus saveda kopā un saturēja kopā, bet ir arī kas tāds, kas nes sāpes un vilšanos. Kad pastāvīgas neapmierinātības smagums pārsniedz baudu, cilvēki izklīst. Vai tas nozīmē, ka jums ir jāaizmirst visas labās lietas un jāatsakās no dzīves pieredzes? Nē! Ir svarīgi, lai mēs izietu cauri visām sēru fāzēm: noliegšana, dusmas, kaulēšanās, depresija, pieņemšana.
Bieži vien labie draugi, cenšoties atbalstīt, cenšas pēc iespējas vairāk nomelnot mūsu bijušo partneri. Kāpēc tik ļoti uztraukties, ja viņš bija nevērtīgs cilvēks, egoists un tirāns? Un tas pat sniedz īslaicīgu atvieglojumu… Tikai tagad no tā ir lielāks kaitējums.
Mums pietrūkst nevis cilvēka, bet to sirdij dārgo mirkļu, kas ar viņu saistās
Pirmkārt, devalvējot “ienaidnieku”, viņi devalvē arī mūs, liekot saprast, ka esam kādu izvēlējušies nevis tāpēc, ka mūsu latiņa nav augsta. Otrkārt, mēs iestrēgstam dusmu fāzē, un tas ļoti bremzē izeju no traumatiskās situācijas, neatstājot resursu, lai izveidotu ko jaunu.
Apzināti šķiroties no partnera, mēs godīgi sakām, ka nevēlamies vairāk attiecību ar šo cilvēku. Kāpēc mums viņu pietrūkst un atceramies? Ir vērts uzdot sev tiešu jautājumu: kas man pietrūkst? Visticamāk, izrādīsies, ka mums pietrūkst nevis cilvēka, bet gan tie mūsu sirdij dārgie mirkļi, kas ar viņu saistās, tie laimes mirkļi, kas tika izdzīvoti kopā, un nereti arī fantāzijas, ko partneris mūsos uzjundīja.
Tieši par šiem mirkļiem esam pateicīgi, tie mums ir dārgi, jo tie ir svarīga mūsu dzīves pieredzes sastāvdaļa. Kad esat to pieņēmis, varat doties tālāk un paļauties uz tiem kā uz savu vissvarīgāko resursu.