120 km uz ziemeļiem no Kalkutas Rietumbengālijā, svētās Gangas upes krastos, atrodas garīgais centrs, ko sauc par Majapuru. Šī projekta galvenā ideja ir parādīt, ka mūsdienu civilizācijai ir reāla alternatīva, kas ļauj atrast principiāli atšķirīgu laimi.
Tajā pašā laikā cilvēka ārējā darbība tur nekādā veidā neiznīcina vidi, jo šīs darbības pamatā ir izpratne par cilvēka, dabas un Dieva dziļo saikni.
Mayapur 1970. gadā dibināja Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība, lai praktiski iemiesotu Vēdu filozofijas un kultūras idejas.
Šeit ir četri kardināli soļi, kas radikāli maina visu sabiedrības gaisotni: pāreja uz veģetārismu, izglītības sistēmas garīgums, pāreja uz nemateriālajiem laimes avotiem un urbanizācijas noraidīšana, pārejot uz agrāro ekonomiku.
Neskatoties uz visu šo ideju ieviešanas šķietamo neiespējamību mūsdienu rietumniekiem, tieši Rietumu Vēdu sekotāji sāka šo projektu, un tikai vēlāk indieši, kuriem šī kultūra ir tradicionāla, pievilka sevi. 34 gadu laikā Centrā ir celti vairāki tempļi, skola, ferma, daudzas viesnīcas, ašrami (garīgie hosteļi), dzīvojamās ēkas, vairāki parki. Šogad tiks uzsākta gigantiskā Vēdu planetārija celtniecība, kurā tiks parādīti dažādi planētu sistēmu līmeņi un dzīvības formas, kas tur mīt. Jau tagad Majapura piesaista milzīgu skaitu svētceļnieku, kuri interesējas par regulāriem festivāliem. Nedēļas nogalē šim kompleksam cauri iet līdz 300 tūkstošiem cilvēku, kuri galvenokārt ierodas no Kalkutas, lai apskatītu šo paradīzi zemes virsū. Vēdu laikos visa Indija bija tāda, taču līdz ar Kali jugas (neziņas laikmeta) atnākšanu šī kultūra sabruka.
Kamēr cilvēce meklē alternatīvu civilizācijai, kas iznīcina dvēseli, Indijas kultūra, nepārspējama savā garīgajā dziļumā, paceļas no gruvešiem, zem kuriem Rietumi to mēģināja aprakt. Tagad rietumnieki paši uzņemas vadību šīs vecākās cilvēku civilizācijas atdzīvināšanā.
Apgaismotas, civilizētas sabiedrības pirmais uzdevums ir nodrošināt cilvēkiem iespēju maksimāli attīstīt savu garīgo potenciālu. Patiesi kulturāli cilvēki neaprobežojas tikai ar tiekšanos pēc īslaicīgas laimes pārtikas, miega, seksa un aizsardzības pamatvajadzību apmierināšanas veidā – tas viss ir pieejams pat dzīvniekiem. Cilvēku sabiedrību var saukt par civilizētu tikai tad, ja tās pamatā ir vēlme izprast Dieva būtību, Visumu un dzīves jēgu.
Mayapur ir projekts, kas iemieso sapni tiem, kuri tiecas pēc harmonijas ar dabu un Dievu, bet tajā pašā laikā paliek aktīvs sabiedrības loceklis. Parasti pastiprināta interese par garīgo sfēru cilvēku novērš no pasaulīgām lietām, un viņš kļūst sociāli nederīgs. Tradicionāli Rietumos cilvēks strādā visu nedēļu, aizmirstot par dzīves augstāko mērķi, un tikai svētdien var doties uz baznīcu, domāt par mūžīgo, bet no pirmdienas atkal ienirst pasaulīgā kņadā.
Tā ir tipiska mūsdienu cilvēkam raksturīgās apziņas dualitātes izpausme – jāizvēlas viens no diviem – matērija vai gars. Bet Vēdiskajā Indijā reliģija nekad netika uzskatīta par "vienu no dzīves aspektiem". Reliģija bija pati dzīve. Dzīve bija pilnībā vērsta uz garīga mērķa sasniegšanu. Šī sintētiskā pieeja, savienojot garīgo un materiālo, padara cilvēka dzīvi harmonisku un atbrīvo viņu no nepieciešamības mesties galējībās. Atšķirībā no Rietumu filozofijas, ko mocīja mūžīgais jautājums par gara vai matērijas pārākumu, Vēdas pasludina Dievu par abu avotu avotu un aicina veltīt visus savas dzīves aspektus, lai kalpotu Viņam. Tātad pat ikdienas rutīna ir pilnībā garīga. Šī ideja ir pamatā garīgajai Mayapuras pilsētai.
Kompleksa centrā atrodas templis ar diviem milzu altāriem divās zālēs, kurās vienlaikus var izmitināt 5 cilvēkus. Tur dzīvojošajiem ir paaugstināts garīgais izsalkums, un tāpēc templis nekad nav tukšs. Papildus rituāliem, ko pavada pastāvīga Dieva svēto vārdu daudzināšana, no rīta un vakarā templī notiek lekcijas par Vēdu rakstiem. Viss ir aprakts ziedos un dievišķos aromātos. No visām pusēm atskan garīgās mūzikas un dziedāšanas saldās skaņas.
Projekta ekonomiskais pamats ir lauksaimniecība. Lauki, kas ieskauj Majapuru, tiek apstrādāti tikai ar rokām – pamatā netiek izmantotas modernās tehnoloģijas. Zeme uzarta uz buļļiem. Par kurināmo izmanto malku, sausos mēslu kūkas un gāzi, ko iegūst no kūtsmēsliem. Roku stelles nodrošina lina un kokvilnas audumu. No vietējiem augiem ražo zāles, kosmētiku, krāsvielas. No kaltētām presētajām lapām vai banānu lapām gatavo šķīvjus, no nesacietējuša māla – krūzes, kuras pēc lietošanas atkal atgriežas zemē. Nav nepieciešams mazgāt traukus, jo govis to ēd kopā ar pārējo barību.
Tagad ar pilnu jaudu Mayapur var uzņemt 7 tūkstošus cilvēku. Nākotnē tās iedzīvotāju skaits nedrīkst pārsniegt 20 tūkstošus. Attālumi starp ēkām ir nelieli, un gandrīz visi pārvietojas kājām. Vissteidzīgākie izmanto velosipēdus. Dūņu mājas ar salmu jumtiem harmoniski sadzīvo blakus modernām ēkām.
Bērniem ir starptautiska pamatskola un vidusskola, kurā līdzās vispārizglītojošajiem priekšmetiem tiek sniegti vēdiskās gudrības pamati, tiek pasniegta mūzika, dažādas lietišķās zinātnes: darbs pie datora, ājurvēdas masāža u.c. skolā tiek izsniegts starptautisks sertifikāts, kas ļauj iestāties augstskolā.
Tiem, kas vēlas nodoties tīri garīgai dzīvei, ir garīgā akadēmija, kas sagatavo priesterus un teologus. Bērni aug tīrā un veselīgā ķermeņa un gara harmonijas atmosfērā.
Tas viss pārsteidzoši atšķiras no mūsdienu “civilizācijas”, liekot cilvēkiem spiesties netīrās, pārpildītās, noziedzības pārņemtās pilsētās, strādāt bīstamās nozarēs, elpot saindētu gaisu un ēst indīgu pārtiku. Ar tik drūmu tagadni cilvēki dodas uz vēl sliktāku nākotni. nav garīga mērķa dzīvē (ateistiskās audzināšanas augļi). Taču šo problēmu risināšana neprasa nekādus ieguldījumus – vajag tikai atjaunot cilvēku redzi, izgaismojot dzīvi ar garīgo zināšanu gaismu. Saņēmuši garīgo barību, viņi paši tieksies pēc dabiska dzīvesveida.