"Uz priekšu, mīli un nodarbojies"
Īsāk sakot, ar iepriekš minēto frāzi pietiek, lai noteiktu personību. Par profesionalitāti jāvērtē pēc darba.
Un ja kārtībā…
Reiz man bija 20 gadu, pabeidzu valsts vadošo ekonomikas universitāti, stažējos labākajos uzņēmumos, un priekšā bija gaiša korporatīvā nākotne un atbilstošas karjeras izredzes.
Un tad bija laulības un pirmā bērna piedzimšana. Šie notikumi nebija tikai laimīgākie mirkļi manā dzīvē, bet arī noteica šo dzīvi. Drīz mūsu ģimenē parādījās otrs dēls un jaunākā meita. Jau desmit gadus dzīvoju ar bērniem un bērniem, savā ģimenē un darbā. Jau desmit gadus dzīvoju, mācos un strādāju, atceros un mācos bērnības brīnišķīgo pasauli, iedziļinos šajā pasaulē. Daudz grāmatu, kursu, mentoru. Un — domāt, domāt, domāt... Jo pedagoģijā savu domu nevar aizstāt ne ar ko, ne metodēm, ne zināšanām, pat ne pieredzi. "Es gribu, lai jūs saprastu, ka neviena grāmata, neviens ārsts nevar aizstāt jūsu pašu dzīvo domu, jūsu skatījumu. (…) Gudrajā vientulībā — esi nomodā” (J. Korčaks). Sākās īsts radošums, ar kuru man nevar salīdzināt nevienu citu nodarbi un darbu.
Vienā jaukā brīdī sapratu, ka varu strādāt ar citiem bērniem — man ir ar ko dalīties, man ir, ko dot. Es mīlu bērnus, saprotu, cienu, un tas ir abpusēji. Tad sākās nodarbības — vispirms zinātniskais pulciņš un tad mūsu pašu bērnu attīstības centrs. "Ar zināšanām nepietiek, iemāciet bērnam domāt," es teicu. Jo tas patiesībā ir galvenais mācībās. Un dzīvē. Un svarīgi ir arī mācīties ar interesi, dzīvot spēcīgi un jautri, draudzēties un spēlēt. To visu mēs darām Bērnu zinātnes klubā. Mums ar bērniem ir labi kopā. Mammas un tēti ir labi, jo bērni ir labi. Mēs sasniedzam rezultātus, augam un maināmies. Es daudz zinu par bērniem, un man nekad nav apnicis atklāt jaunas lietas.
Vēl viens liels mans projekts ir Stupenki koučinga sistēma vecākiem. Ideja par "universitāti vecākiem" radās, konsultējot manu studentu ģimenes. Ik pa laikam esmu novērojusi, ka vecākiem, labiem, mīlošiem vecākiem, pietrūkst kādu zināšanu un paņēmienu, kas viņus padarītu arī par labiem pedagogiem. Šīs zināšanas un paņēmienus mēs apgūstam «vecāku universitātē», uz «Soļiem». Starp citu, vēlos pateikties Konsultāciju un koučinga centra direktoram Aleksejam Meļņikovam un manam cienījamam mentoram Nikolajam Ivanovičam Kozlovam, ar kuru atbalstu projekts «Soļi» tika uzsākts (un aktīvi darbojas).
Ko vēl es tagad dzīvoju? Es studēju Praktiskās psiholoģijas universitātē. Universitātes unikālā programma ir tāda, ka studenti saņem ne tikai profesionālās zināšanas, bet arī strādā pie personīgās izaugsmes. Mēs virzāmies uz priekšu visos virzienos.
Tagad jūtos kā laimīgs cilvēks. Man ir ģimene, bizness un attīstība — man tas ir tas, ko sauc par harmoniju. "Turiet uz priekšu, mīliet un dariet biznesu, neatstājot sevi vēlākam laikam." Īpašs paldies par šo harmonijas sajūtu – manam dzīvesbiedram, kurš mani vienmēr un visā atbalsta. Man, sievietei, kuras galvenā vērtība ir ģimene, nav nekā svarīgāka par šo atbalstu un sapratni.
Mana galvenā tēma ir kā izprast bērnus un ko ar to vēlāk darīt, kā laimīgi sadzīvot ar bērniem. Tāpat — pirmspusaudžu bērnu izglītība un attīstība. Patiesībā audzināšana un izglītība ir nesaraujami saistītas: mācot — mēs vienmēr izglītojam, izglītojot — mācām.
Šajās tēmās veidoju programmas bērniem, kā arī kursus — apmācības — konsultācijas pieaugušajiem.
Nosūtiet man e-pastu — [email protected]
Pirms komunikācijas!