Mihails Labkovskis. Pat ja jūs nekad neesat interesējies par psiholoģiju, šis vārds jums droši vien ir pazīstams. Psihologs, kura slejas lasa, intervijas saplēš citātos, komentē un viens otram sūta simtiem, tūkstošiem cilvēku. Daudzi viņu apbrīno, dažus viņš sanikno. Kāpēc? Ko viņš tur saka un raksta? Principā jauns? Eksotiski? Burvju padomi, joprojām nav zināms? Nekas tamlīdzīgs.
Būtībā viņš saka, ka dzīvē jādara tikai tas, ko vēlies. Un visi šie cilvēki sākumā ir piesardzīgi: Ak, JĀ? Te Labkovskis to pabeidz: ja negribi, tad nedari. Nekad. Visi atkal ir šokā: neiespējami! Neiedomājami! Un viņš: tad nebrīnies, ka esi nelaimīgs, nepiepildīts, nemierīgs, nepārliecināts par sevi, nē, nē, nē...
Tas kļuva par atklāsmi. Cilvēku pasaules uzskats, kuriem no bērnības stāstīja par pienākuma apziņu, tiem, kuri audzinātājai bērnudārzā un pat mammai mājās patika atkārtot: nekad nevar zināt, ko gribi.
Mēs visi esam apzinājušies, uzbūvējuši, pieraduši pārvarēt un atgādināt sev: "gribēt nav kaitīgi." Tāpēc sabiedriskā doma sākumā bija apmulsusi. Bet daži pārdrošnieki to izmēģināja, viņiem patika. Nē, protams, viņiem vienmēr bija aizdomas, ka darīt to, ko gribi, ir jauki. Viņi vienkārši nezināja, ka darīt to, ko vēlaties, ir labi. Viņi pat nevarēja uzminēt.
Un tad ierodas psihologs un ļoti pārliecinoši, tieši kategoriski paziņo: lai tas nebūtu mokoši sāpīgi — jādara tikai tas, ko izvēlaties pats. Katru minūti. Un neinteresē jau iepriekš, kā tas izskatās kāda acīs. Citādi, saka, saslimsi, nomāksi un sēdēsi bez naudas.
Un mēs neesam svešinieki… sākumā visi domāja. Piemēram: “Mēs izvēlamies, esam izredzēti, jo tas bieži vien nesakrīt...” Taču arvien vairāk cilvēku mēģināja dzīvot pēc “Labkovska likumiem”, un viņi uzzināja: tas darbojas. Un, es nezinu, viņi droši vien stāstīja saviem draugiem... Un vilnis aizgāja.
Labkovskis ir dzīvs, ļoti īsts, ne krāšņi, ne fotošopēts pilnīgas sevis pieņemšanas piemērs
Tajā pašā laikā pats Labkovskis ir dzīvs, ļoti reāls, ne glamūrīgs, nefotošopēts piemērs pilnīgai sevis, dzīves vispār un līdz ar to arī savu noteikumu efektivitātes pieņemšanai. Viņš to atklāti atzīst Es devos studēt psiholoģiju, jo man bija steidzami jārisina savas problēmas. Kas lielāko daļu savas dzīves viņš bija ļaundabīgs neirotiķis un lauza malku, piemēram, attiecībās ar meitu, ka viņš smēķēja “kā traks” un ķērās tikai pie sievietēm, kuras viņu ignorēja.
Un tad profesijā nodzīvoto gadu skaits pārvērtās jaunā kvalitātē, un viņš «gāja uz korekcijas ceļu». Tā viņš saka. Es izveidoju noteikumus un ievēroju tos. Un viņam tiešām ir vienalga, kā tas viss izskatās no malas.
Šķiet, ka viņu arī ļoti uzjautrināja jautājums: un ko, ir cilvēki bez kompleksiem? Viņš atbild tā: neticiet — ir veselas valstis bez kompleksiem!
Kamēr mēs ticam.
Visi ir noguruši, un visi meklē kaut ko konkrētu, iekšējie vektori steidzas apkārt, it kā uz demagnetizēta kompasa
Un mums, iespējams, ir tāds vēsturisks brīdis? Masu apziņas revolucionārā situācija — kad vecā dzīves attieksme ir sevi pilnībā pārdzīvojusi, bet jaunas nav audzinātas. Kad vidējās paaudzes “desas”, viņu agrākās vadlīnijas ir panīkušas, autoritātes tiek diskreditētas, vecāku labklājības receptēm ir tikai vēsturiska vērtība...
Un visi ir noguruši, un visi meklē kaut ko konkrētu, iekšējie vektori steidzas apkārt, it kā uz demagnetizēta kompasa, un rāda dažādus virzienus: freidismu, budismu, jogu, smilšu gleznošanu, krustdūrienu, fitnesu, vasarnīcu un ciemata māju. …
Un tad ienāk speciālists ar pieredzi un pārliecinoši paziņo: jā veselībai! … Dari, ko vēlies, galvenais, lai tev patīk! Tas nav sodāms, tas nav apkaunojošs. Tas ir ne tikai iespējams, bet arī nepieciešams. Un vispārīgi runājot - tas ir vienīgais ceļš uz laimi.
Viņš principā ir pret jebkādiem centieniem. Pret visu, kam “negribu cauri”, un vēl jo vairāk caur sāpēm
Tālāk psihologs mākslinieciski, pārliecinoši, pārliecinoši, ar piemēriem no valsts pagātnes (un ikviena dzīves) stāsta, kāpēc viņš principā ir pret jebkādiem centieniem. Pret visu, kam “negribu cauri”, un vēl jo vairāk caur sāpēm. Īsāk sakot, viņš ir pret visu, ko normāls, brīvs, psiholoģiski pārtikušs cilvēks nekad nedarītu. (Bet kur jūs tos dabūjat?)
Strādāt pie attiecībām? - Ne!
Mocīt sevi ar diētām? “Nu, ja tu sevi tik ļoti nemīli…”
Paciest diskomfortu? Pat nesāc.
Izšķīst vīrietī? — Skaties, izšķīsti, pazaudē gan sevi, gan vīrieti...
Nodarbības ar bērnu? Vakaros līdz asarām, līdz caurumiem piezīmju grāmatiņā? — Nekādā gadījumā!
Iepazīsties ar kādu, kurš tevi sarūgtinaliek tevi līdz asarām? — Jā, tu esi mazohists!
Dzīvot kopā ar sievieti, kura jūs pazemo? "Lūdzu, ja jums patīk ciešanas..."
Es atvainojos, ko? Pacietība un smags darbs? Kompromisi? — Nu, ja vēlies sevi novest līdz nervu izsīkumam…
Vai kontrolēt bērnus? Vīri veidot no tā, kas bija? Iedziļinieties sevī, analizējiet bērnības traumas, atceries, ko tava māte aizskaroši teica tavos piecos gados un kā tētis izskatījās šķībi? Nomet to! Ne.
Nosakiet, ko patiešām vēlaties, un dariet to. Un viss būs labi.
Vai tas nav vilinoši?
Jā, ļoti vilinoši!
Labkovskis nekautrējas uzstāt, nosodīt un norādīt, kādi pasākumi jums jāveic.
Lai gan daudzi raksti par psiholoģiju tradicionāli ir neitrāli, neuzbāzīgi, viegli padomdevēji un ir rakstīti pēc sterila principa “lai kas arī notiktu”, un tajos sniegtos padomus var saprast tā un tā, Labkovskis to nedara. nevilcinieties uzstāt, denonsēt un norādīt, kādas darbības jums jāveic.
Un mēģiniet, saka Mihails Labkovskis, orgasma laikā nemocieties, VISMAZ orgasma laikā! Tas ir, ja jūties labi — padzen vainas sajūtu. Kuram gan tas nepatiktu? Nu tā ir jauna nacionālā ideja! Un tas ir perpendikulārs iepriekšējam.
BET
Tagad visi tikai atklāj “Labkovska noteikumus”, tos garšo un priecājas, ka viss ir tik vienkārši: dari, ko gribi. Un nedari to, ko nevēlies. Bet drīz, pavisam drīz izrādīsies, ka mūsu apmulsušā sestā maņa un izšļakstītās smadzenes principā ir grūti noteikt, ko mēs īsti vēlamies. Un sekot vēlmēm aiz ieraduma ir pilnīgi neiespējami.
Lai paiet gads vai divi, un tad jau redzēs, vai būs totāla atveseļošanās un vai kļūsim par valsti bez kompleksiem. Un paskatīsimies, cik ilgi izturēs viņa sajūsminātie fani un vai viņi paliks kopā ar Labkovski, kurš tagad cenšas sekot ieteikumam: «ja jūties slikti attiecībās, izej no attiecībām.» Vai arī dodieties uz sieviešu pikapu skolām…