Houps Bohaneks ir bijis dzīvnieku tiesību aktīvists vairāk nekā 20 gadus un nesen publicēja grāmatu The Last Betrayal: Will You Be Happy Eating Meat? Houpa ir atraisījusi savas organizatoriskās spējas kā dzīvnieku kampaņas vadītāja un kūrē ikgadējo Bērklijas apzinātās pārtikas konferenci un Vegfest. Pašlaik viņa strādā pie savas otrās grāmatas “Humānisma maldinājumi”.
1. Kā un kad sākāt savu darbību kā dzīvnieku aizstāvis? Kas tevi iedvesmoja?
Kopš agras bērnības es mīlēju dzīvniekus un jutu tiem līdzi. Visā manā istabā bija dzīvnieku fotogrāfijas, un es sapņoju ar viņiem strādāt, kad izaugšu. Es nezināju, kāda īsti būs mana darbība – varbūt zinātniskajā pētniecībā, bet mana dumpīgā pusaudža daba mani piesaistīja līderībai.
Mana pirmā iedvesma nāca 90. gadu sākumā ar Greenpeace kustību. Es biju pārsteigts par viņu pārdrošo mītiņu, ko redzēju televīzijā, un es brīvprātīgi piedalījos Austrumkrasta vienībā. Zinot nožēlojamo sekvoju mežizstrādes stāvokli Ziemeļkalifornijā, es vienkārši savācu mantas un devos uz turieni. Drīz vien jau sēdēju uz sliedēm, liedzot kokmateriālu pārvadāšanu. Tad mēs uzbūvējām nelielas koka platformas, lai dzīvotu 100 pēdu augstumā kokos, kurus draudēja nociršana. Es tur pavadīju trīs mēnešus šūpuļtīklā, kas izstiepts starp četriem kokiem. Tas bija ļoti bīstami, viens no maniem draugiem avarēja līdz nāvei, nokrītot... Bet man bija nedaudz pāri 20, un blakus tik drosmīgiem cilvēkiem es jutos viegli.
Darba laikā Earth First es lasīju un uzzināju par dzīvnieku ciešanām fermās. Es jau tolaik biju vegāns, bet govis, vistas, cūkas, tītari... viņi mani sauca. Viņi man šķita visnevainīgākie un neaizsargātākie radījumi, kuriem bija lielākas mokas un ciešanas nekā citi dzīvnieki uz zemes. Es pārcēlos uz dienvidiem uz Sonomu (tikai stundu uz ziemeļiem no Sanfrancisko) un sāku bloķēt taktiku, par kuru uzzināju programmā Earth First. Sapulcinot nelielu bezbailīgu vegānu grupu, mēs bloķējām kautuvi, pārtraucot tās darbu uz visu dienu. Bija aresti un rēķins par milzīgu summu, taču tas izrādījās daudz efektīvāks par cita veida propagandu, mazāk riskants. Tā es sapratu, ka vegānisms un cīņa par dzīvnieku tiesībām ir manas dzīves jēga.
2. Pastāstiet par saviem esošajiem un nākotnes projektiem – prezentācijām, grāmatām, kampaņām un daudz ko citu.
Tagad strādāju Putnu koncernā (KDP) par projektu vadītāju. Esmu pagodināts, ka man ir tāds priekšnieks kā Kārena Deivisa, KDP dibinātāja un prezidente un īsts mūsu kustības varonis. Es no viņas daudz iemācījos. Mūsu projekti notiek visa gada garumā, par īpaši nozīmīgu notikumu kļuva Starptautiskā cāļu aizsardzības diena, kā arī prezentācijas un konferences visā valstī.
Esmu arī bezpeļņas vegānu organizācijas Compassionate Living izpilddirektors. Mēs sponsorējam Sonoma VegFest un demonstrējam filmas un citu video saturu universitātes pilsētiņās. Viens no galvenajiem organizācijas darbības virzieniem ir tā sauktās “humānās marķējuma” izpaušana. Daudzi cilvēki iegādājas dzīvnieku izcelsmes produktus ar marķējumu "brīvā turēšana", "humāni", "bioloģiski". Šī ir neliela daļa no šo produktu tirgus, taču tas strauji aug, un mūsu mērķis ir parādīt cilvēkiem, ka tā ir krāpniecība. Savā grāmatā es sniedzu pierādījumus, ka neatkarīgi no tā, kāda ir ferma, dzīvnieki tajā cieš. Nežēlību lopkopībā nevar novērst!
3. Mēs zinām, ka jūs piedalījāties VegFest organizēšanā Kalifornijā. Jūs arī kurējat ikgadējo Apzinātas ēšanas konferenci Bērklijā. Kādām īpašībām jāpiemīt, lai organizētu tik liela mēroga pasākumus?
Nākamgad notiks sestā Apzinīgas ēšanas konference un trešais ikgadējais Sonoma VegFest. Es arī palīdzēju organizēt Pasaules vegānu dienu Bērklijā. Gadu gaitā esmu attīstījusi šādu pasākumu plānošanas prasmes. Jums ir jāsniedz cilvēkiem daudz informācijas, kā arī jānodrošina veģetārs ēdiens — tas viss vienā dienā. Tas ir kā pulksteņa mehānisms ar daudziem riteņiem. Tikai rūpīgs organizators var redzēt visu attēlu un tajā pašā laikā vissīkākajās detaļās. Termiņiem ir izšķiroša nozīme – neatkarīgi no tā, vai mums ir seši mēneši, četri mēneši vai divas nedēļas, mums joprojām ir noteikts termiņš. Tagad dažādās pilsētās notiek vegānu festivāli, un mēs ar prieku palīdzēsim ikvienam, kurš uzņemsies to organizēšanu.
4. Kādu redzat nākotni, vai attīstīsies veģetārisms, cīņa par dzīvnieku brīvību un citi sociālā taisnīguma aspekti?
Nākotnē skatos ar optimismu. Cilvēki mīl dzīvniekus, viņus iespaido viņu jaukās sejas, un lielākā daļa nevēlas viņiem sagādāt ciešanas. Ieraugot ievainotu dzīvnieku ceļa malā, lielākā daļa nobremzēs, pat riskējot, lai palīdzētu. Katra cilvēka dvēseles dziļumos, vislabākajā dziļumā, dzīvo līdzjūtība. Vēsturiski lauksaimniecības dzīvnieki ir kļuvuši par zemāko šķiru, un cilvēce ir pārliecinājusies tos ēst. Bet mums ir jāatmodina līdzjūtība un mīlestība, kas mīt ikvienā, tad cilvēki sapratīs, ka dzīvnieku audzēšana ēdienam ir slepkavība.
Tas būs lēns process, jo dziļi iesakņojušies uzskati un tradīcijas apgrūtina apgriešanu, taču pēdējo trīs gadu desmitu progress ir iedvesmojošs. Ir iepriecinoši domāt, ka mēs esam panākuši ievērojamu progresu sieviešu, bērnu un minoritāšu tiesību aizsardzībā. Uzskatu, ka globālā apziņa jau ir gatava pieņemt nevardarbības ideju un līdzjūtību arī pret mūsu mazākajiem brāļiem – pirmie soļi jau ir sperti.
5. Vai varat beidzot dot atvadu vārdus un padomu visiem dzīvnieku tiesību aktīvistiem?
Aktīvisms ir kā sojas piens, nepatīk viens veids, pamēģini citu, katram ir cita gaume. Ja jūs ne pārāk labi veicat kādu darbību, mainiet to uz alternatīvu. Savas zināšanas un prasmes vari pielietot dažādās ar dzīvnieku aizsardzību saistītās jomās, sākot no vēstuļu rakstīšanas līdz grāmatvedības kārtošanai. Jūsu darbam šajā jomā jābūt stabilam un patīkamam. Dzīvnieki sagaida, ka jūs atdosieties jebkurā darbības jomā, un, to atceroties, jūs kļūsit par labāku un efektīvāku aktīvistu. Dzīvnieki paļaujas uz jums un gaida tieši tik, cik mēs viņiem varam dot, ne vairāk.