Uz ko paļauties pasaulē, kur tradīcijas ir novecojušas, eksperti nevar vienoties un normas kritēriji ir tik nestabili kā vienmēr? Tikai uz savas intuīcijas.
Kam un kam mēs varam uzticēties mūsu strauji mainīgajā pasaulē? Agrāk, kad mūs pārņēma šaubas, varējām paļauties uz senajiem, zinātājiem, tradīcijām. Viņi deva kritērijus vērtēšanai, un mēs tos izmantojām pēc saviem ieskatiem. Jūtu jomā, morāles izpratnē vai profesionālajā ziņā mums bija no pagātnes mantotas normas, uz kurām varējām paļauties.
Taču šodien kritēriji mainās pārāk ātri. Turklāt dažreiz tie kļūst novecojuši ar tādu pašu neizbēgamību kā viedtālruņu modeļi. Mēs vairs nezinām, kādus noteikumus ievērot. Mēs vairs nevaram atsaukties uz tradīcijām, atbildot uz jautājumiem par ģimeni, mīlestību vai darbu.
Tas ir bezprecedenta tehnoloģiskā progresa paātrinājuma rezultāts: dzīve mainās tikpat ātri, cik kritēriji ļauj to novērtēt. Mums jāiemācās spriest par dzīvi, profesionāliem meklējumiem vai mīlas stāstiem, neizmantojot iepriekš noteiktus kritērijus.
Runājot par intuīciju, vienīgais kritērijs ir kritēriju neesamība.
Bet spriedumu pieņemšana, neizmantojot kritērijus, ir intuīcijas definīcija.
Runājot par intuīciju, vienīgais kritērijs ir kritēriju neesamība. Tam nav nekā cita kā mans “es”. Un es mācos uzticēties sev. Nolemju ieklausīties sevī. Patiesībā man gandrīz nav izvēles. Tā kā senie cilvēki vairs neizgaismo moderno un eksperti strīdas savā starpā, manās interesēs ir iemācīties paļauties uz sevi. Bet kā to izdarīt? Kā attīstīt intuīcijas dāvanu?
Anrī Bergsona filozofija atbild uz šo jautājumu. Mums jāiemācās pieņemt tos brīžus, kad esam pilnībā «klātesoši sevī». Lai to panāktu, vispirms jāatsakās pakļauties «vispārpieņemtajām patiesībām».
Tiklīdz piekrītu kādai sabiedrībā vai kādā reliģiskā doktrīnā pieņemtai neapstrīdamai patiesībai, ar it kā «veselo saprātu» vai profesionāliem trikiem, kas izrādījušies efektīvi citiem, neļaujos izmantot intuīciju. Tātad ir jāprot «atmācīties», aizmirst visu, kas iepriekš apgūts.
Būt intuīcijai nozīmē uzdrīkstēties iet pretējā virzienā, no konkrētā uz vispārējo.
Otrs nosacījums, piebilst Bergsons, ir pārtraukt pakļauties steidzamības diktatūrai. Mēģiniet nošķirt svarīgo no steidzamā. Tas nav viegli, taču ļauj atgūt vietu intuīcijai: aicinu vispirms ieklausīties sevī, nevis saucienos “steidzami!”, “ātri!”.
Visa mana būtība ir saistīta ar intuīciju, un ne tikai racionālā puse, kas tik ļoti mīl kritērijus un balstās uz vispārīgiem jēdzieniem, pēc tam piemērojot tos konkrētiem gadījumiem. Būt intuīcijai nozīmē uzdrīkstēties iet pretējā virzienā, no konkrētā uz vispārējo.
Kad skatāties, piemēram, uz ainavu un domājat: "Tas ir skaisti", jūs klausāties savai intuīcijai: sākat no konkrēta gadījuma un ļaujat sev spriest, nepiemērojot gatavus kritērijus. Galu galā dzīves paātrinājums un neprātīgā kritēriju deja mūsu acu priekšā sniedz mums vēsturisku iespēju attīstīt intuīcijas spēku.
Vai mēs to varam izmantot?