Mēs kādreiz domājām, ka tas, ko mēs sakām un ko mēs vēlamies teikt, ir par vienu un to pašu. Un nekas tamlīdzīgs. Ar daudzām frāzēm mēs radām vairākas reizes vairāk nozīmju, nekā bijām iecerējuši. Vismaz: ko viņi gribēja pateikt, ko klausītājs saprata un ko var saprast nepiederošs cilvēks.
Pameklēju te googlē vienu psihoanalītisku terminu un saite nokļuva psiholoģiskā forumā. Un tur, kā grēksūdzē. Bet ne gluži: šeit cilvēki vēlas tikt saprasti un pieņemti. Atbalstīts. Mēs nostājāmies viņu pusē. Pilnīgi dabiska vēlme. Bet lieta tāda, ka mēs šos cilvēkus nemaz nepazīstam. Mēs to pat neredzam. Viss, ko mēs redzam, ir viņu teksts. Un teksts ir ne tikai ne tu, bet bieži pat tas, ko tu gribēji pateikt.
Cilvēks vēlas atstāt savu pieredzi forumā, bet atstāj tekstu. Un tagad viņš eksistē pats par sevi, atsevišķi no rakstnieka. Saki viņam “ardievu” un ceri uz līdzjūtību, kā uz “žēlastību”, uzskata dzejnieks (“Mēs nevaram paredzēt, kā atbildēs mūsu vārds. Un līdzjūtība mums tiek dota, tāpat kā žēlastība mums tiek dota”). Un esiet gatavi arī tam, ka lasītāji nebūs simpātiski, bet varbūt smieklīgi.
Man personīgi pirms šīs lapas aizvēršanas izdevās piecas reizes aizsegt seju ar rokām — no mulsuma un... smiekliem. Lai gan kopumā viņš nemaz nav noskaņots pasmieties par cilvēku bēdām un kompleksiem. Un, ja cilvēks šīs lietas pateiktu man personīgi, pavadot savu vēstījumu ar visu savu uzvedību, balsi un intonācijām, es droši vien iedvesmotos. Bet te es esmu tikai lasītājs, neko nevar izdarīt.
Es redzu frāzi: "Es gribu mirt, bet es saprotu sekas." Sākumā tas šķiet smieklīgi
Šeit meitenes sūdzas par nelaimīgu mīlestību. Viena visu mūžu gribēja, lai viņai būtu tikai viens vīrietis, taču tas neizdevās. Otru pārņem greizsirdība, iedomājoties, ka puisis tagad ir kopā ar viņas draugu. Labi, gadās. Bet tad es redzu frāzi: "Es gribu mirt, bet es saprotu sekas." Kas tas ir? Prāts sastingst vietā. Sākumā tas šķiet smieklīgi: kādas sekas autors saprot? Kaut kā pat lietišķi, it kā viņš varētu tos uzskaitīt. Muļķības un tikai.
Bet tāpat šajā frāzē ir kaut kas tāds, kas liek pie tās atgriezties. Tas ir paradoksa dēļ. Neatbilstība starp juridisko nokrāsu (“sekām”) un dzīvības un nāves noslēpumu, kura priekšā ir smieklīgi runāt par sekām, ir tik liela, ka sāk radīt nozīmes pati no sevis - varbūt ne tās. ko autors plānoja.
Kad viņi saka: “Es saprotu sekas”, viņi domā, ka sekas ir lielākas, satraucošākas vai ilgākas nekā notikums, kas tās izraisīja. Kāds vēlas izsist logu, un tas aizņem tikai mirkli. Taču viņš saprot, ka sekas var būt nepatīkamas un ilgstošas. Viņam. Un vitrīnai, starp citu, arī.
Un tas varētu būt arī šeit. Vēlme mirt uzreiz, un sekas - uz visiem laikiem. Tiem, kas izlemj. Bet vēl vairāk - tie ir mūžīgi ārpasaulei. Vecākiem, brāļiem un māsām. Visiem, kam tu rūp. Un, iespējams, meitene, kas to rakstīja, nebija precīzi informēta par visiem šiem brīžiem. Bet kaut kā viņa spēja tos izteikt šķietami smieklīgā frāzē.
Frāze gāja brīvā gaisā, atvērta visiem vējiem un nozīmēm
Izsakiet aptuveni to, kas teikts Šekspīra 66. soneta beigās. Dzejnieks arī vēlētos tur nomirt, un viņš uzskaita daudzus iemeslus. Bet pēdējās rindās viņš raksta: "Visa nogurdināts es nenodzīvotu ne dienu, bet draugam bez manis būtu grūti."
Protams, tas viss ir jāizdomā tam, kurš izlasa šo frāzi. Tā ir viņa pati, nevis skumjā meitene, kas izraisa to visu nozīmes. Un arī viņu ģenerē to, kurš izlasa šo frāzi. Jo viņa devās brīvā ceļojumā, atvērta visiem vējiem un nozīmēm.
Tā viss, ko rakstām, dzīvo tālāk – to gudri sauc par “teksta autonomiju”. Vienkārši sakot, runājiet no sirds.
Runājiet par vissvarīgākajām lietām. Varbūt neizdosies tā, kā vēlējies. Bet tajā būs patiesība, kuru pēc tam varēs atklāt tas, kurš izlasīs šos vārdus. Viņš tos lasīs savā veidā un atklās tajos savu patiesību.