Cik bieži mēs dodam sev vārdu - sākt jaunu dzīvi, atmest smēķēšanu, zaudēt svaru, atrast jaunu darbu. Bet laiks iet un nekas nemainās. Vai ir iespējams iemācīties turēt solījumu un pamodināt pārmaiņas savā dzīvē?
“Katru vasaru es sev apsolu, ka strādāšu mazāk,” stāsta projekta vadītājs Antons, 34 gadi. “Bet katru reizi līdz oktobrim sākas darbu vilnis, no kura nevaru izvairīties. Jautājums ir, kāpēc es dodu sev vārdu, kuru es tik un tā neturēšu? Kaut kāds absurds... «
Nepavisam! Pirmkārt, vēlme mainīties mums ir pazīstama. "No kultūras, fizioloģiskā un psihiskā viedokļa mūs vienmēr pārņem pārmaiņu slāpes," skaidro psihoanalītiķis Paskāls Nevē. "Mūsu ģenētiskais mantojums liek mums pastāvīgi pielāgoties un tāpēc mainīties." Mēs pārveidojam sevi atbilstoši videi. Tātad nav nekā dabiskāka kā būt aizrautīgam ar attīstības ideju. Bet kāpēc šis hobijs gandrīz vienmēr ātri pāriet?
Lai jūs varētu īstenot savu plānu, jūsu lēmumam ir jāsniedz jums prieks.
Rituāls mani ietekmē. Kā likums, mūsu labie nodomi ir veltīti kādiem simboliskiem datumiem. Mēs pieņemam lēmumus “pirms brīvdienām, jaunā mācību gada sākumā vai janvārī,” saka Paskāls Neve. “Tie ir pārejas rituāli, kas kulturāli aicina mūs pāriet no viena stāvokļa uz otru; mums tiek lūgts pāršķirt lapu, lai kļūtu labāki. Tas nozīmē, ka ir laiks izvērtēt un mainīt neveiksmīgo!
Es dzenos pēc ideāla. Tā būtu labākā jūsu versija! Mēs visi esam izveidojuši ideālu priekšstatu par sevi, atceras psihoterapeite Izabella Filioza. "Un mūsu mīļais, sirsnīgais solījums ir mēģinājums labot mūsu tēlu, lai realitāte atbilstu ideālam."
Plaisa starp to, kas mēs tiecamies būt, un to, kas mēs esam, padara mūs skumjus. Un mēs ceram to samazināt, tādējādi stiprinot pašapziņu un pašcieņu. “Šobrīd uzskatu, ka ar pieņemto lēmumu pietiks, lai izlabotu manas neizdarības un nepilnības,” atzīst Antons.
Cerība palīdz mums atgūt savu integritāti. Vismaz kādu laiku.
Izvirziet sev mazus mērķus: to sasniegšana stiprinās jūsu pašapziņu
Es tiecos pēc kontroles. “Mēs pakļaujamies kontroles ilūzijai,” turpina Izabella Fijoza. Mēs uzskatām, ka esam atguvuši brīvu gribu, varu pār sevi un pat varu. Tas mums sniedz drošības sajūtu. Bet tā ir fantāzija.» Kaut kas līdzīgs fantāzijai par bērnu, kurš iedomājas sevi kā visvarenu pirms realitātes principa internalizācijas.
Tieši šī realitāte panāk Antonu: "Es to nevaru izdarīt, un es atlieku savus nākamā gada plānus!" Mums vienmēr kaut kā pietrūkst, vai nu neatlaidības, vai ticības savām spējām… “Mūsu sabiedrība ir zaudējusi neatlaidības jēdzienu,” atzīmē Paskāls Neve. "Mēs esam izmisuši par mazākajām grūtībām ceļā uz grūto uzdevumu, ko esam sev izvirzījuši."