Filmā The Picture of Dorian Gray Oskars Vailds rakstīja: “Bērni sāk mīlēt savus vecākus. Pieaugot, viņi sāk viņus tiesāt. Dažreiz viņi viņiem piedod.» Pēdējais nav viegli visiem. Ko darīt, ja mūs pārņem «aizliegtās» jūtas: dusmas, dusmas, aizvainojums, vilšanās — attiecībā pret tuvākajiem cilvēkiem? Kā atbrīvoties no šīm emocijām un vai tas ir nepieciešams? Grāmatas «Apzinātība un emocijas» līdzautores Sandija Klārka viedoklis.
Raksturojot emocionālo bagāžu, ko vecāki nodod saviem bērniem, angļu dzejnieks Filips Larkins zīmēja ne mazāk kā iedzimtu traumu. Vienlaikus dzejniece uzsvēra, ka paši vecāki pie tā bieži vien nav vainojami: jā, viņi savam bērnam nodarījuši daudz ļaunuma, bet tikai tāpēc, ka paši savulaik audzināšanas traumēti.
No vienas puses, daudzi no mums, vecāki, "atdeva visu". Pateicoties viņiem, mēs esam kļuvuši par tādiem, kādi esam kļuvuši, un maz ticams, ka mēs kādreiz spēsim atmaksāt viņu parādu un atmaksāt tos natūrā. No otras puses, daudzi aug, jūtoties tā, it kā viņus pievīla māte un/vai tēvs (un, visticamāk, viņu vecāki jūtas tāpat).
Ir vispārpieņemts, ka mēs varam izjust tikai sociāli apstiprinātas jūtas pret savu tēvu un māti. Būt dusmīgam un apvainotam uz viņiem ir nepieņemami, šādas emocijas ir jāapspiež visos iespējamos veidos. Nekritizējiet mammu un tēti, bet pieņemiet — pat ja viņi kādreiz ir izturējušies pret mums slikti un pieļāvuši nopietnas kļūdas izglītībā. Bet jo ilgāk mēs noliedzam savas jūtas, pat visnepatīkamākās, jo vairāk šīs jūtas kļūst stiprākas un mūs pārņem.
Psihoanalītiķis Karls Gustavs Jungs uzskatīja, ka neatkarīgi no tā, kā mēs censtos apspiest nepatīkamās emocijas, tās noteikti atradīs izeju. Tas var izpausties mūsu uzvedībā vai, sliktākajā gadījumā, psihosomatisku simptomu veidā (piemēram, ādas izsitumi).
Labākais, ko varam sev darīt, ir atzīt, ka mums ir tiesības izjust jebkādas jūtas. Pretējā gadījumā mēs riskējam tikai pasliktināt situāciju. Protams, svarīgi ir arī tas, ko tieši mēs ar visām šīm emocijām darīsim. Ir noderīgi pateikt sev: "Labi, es jūtos tā — un lūk, kāpēc" — un sāciet konstruktīvi strādāt ar emocijām. Piemēram, dienasgrāmatas glabāšana, to pārrunāšana ar uzticamu draugu vai izrunāšanās terapijā.
Jā, mūsu vecāki kļūdījās, bet neviens jaundzimušais nenāk ar instrukcijām.
Bet pieņemsim, ka tā vietā mēs turpinām apspiest savas negatīvās emocijas pret saviem vecākiem: piemēram, dusmas vai vilšanos. Pastāv liela iespēja, ka, tā kā šīs jūtas mūsos nemitīgi virmo, mēs visu laiku koncentrēsimies tikai uz kļūdām, ko pieļāva māte un tēvs, kā viņi mūs pievīla, kā arī uz mūsu pašu vainu šo jūtu un domu dēļ. Vārdu sakot, mēs ar abām rokām turēsimies pie savas nelaimes.
Izlaiduši emocijas ārā, drīz vien pamanīsim, ka tās vairs nevirst, nevārās, bet pamazām “laikojas” un izbeidzas. Dodot sev atļauju izteikt to, ko jūtam, mēs beidzot varam redzēt kopainu. Jā, mūsu vecāki kļūdījās, bet, no otras puses, viņi, visticamāk, juta savu nepietiekamību un šaubas par sevi — kaut vai tāpēc, ka nevienam jaundzimušajam nav pievienota pamācība.
Ir nepieciešams laiks, lai atrisinātu dziļi iesakņojušos konfliktu. Mūsu negatīvajām, neērtajām, “sliktajām” sajūtām ir iemesls, un galvenais ir to atrast. Mums ir mācīts, ka mums jāizturas pret citiem ar izpratni un līdzjūtību, bet arī pret sevi. Īpaši tajos brīžos, kad mums ir grūti.
Mēs zinām, kā mums vajadzētu izturēties pret citiem, kā mums vajadzētu uzvesties sabiedrībā. Mēs paši sevi iedzenam stingros standartu un noteikumu rāmjos, un tādēļ kādā brīdī vairs nesaprotam, ko īsti jūtam. Mēs zinām tikai to, kā mums "vajadzētu" justies.
Šī iekšējā virves vilkšana liek mums pašiem ciest. Lai izbeigtu šīs ciešanas, jums vienkārši jāsāk izturēties pret sevi ar tādu pašu laipnību, aprūpi un izpratni, kā jūs izturaties pret citiem. Un, ja mums tas izdosies, iespējams, pēkšņi sapratīsim, ka emocionālā nasta, ko esam nēsājuši līdzi visu šo laiku, ir kļuvusi nedaudz vieglāka.
Beiguši cīnīties ar sevi, mēs beidzot saprotam, ka ne mūsu vecāki, ne citi cilvēki, kurus mēs mīlam, nav ideāli, kas nozīmē, ka mums pašiem nemaz nav jāatbilst spokainam ideālam.
Par autoru: Sandy Clark ir Mindfulness and Emotion līdzautors.