“Galvenais Pokémon šarms ir tas, ka tie ļauj dažādot pat tik garlaicīgu un ikdienišķu procesu kā brauciens uz darbu vai skolu: mēs pārvēršam par spēli kaut ko tādu, kas spēlei nemaz neatbilst,” saka Natālija Bogačova. Mēs tikāmies ar kiberpsihologu, lai pārrunātu spēlēšanas, vairākuzdevumu un paplašinātās realitātes funkcijas.
Ksenija Kiseļeva: Šovasar mūs praktiski pārņēma Pokémon; mani kolēģi tos noķēra burtiski uz Freida kartona figūras pleca, kas atrodas mūsu redakcijā. Mēs nolēmām vērsties pie ekspertiem, lai saprastu, kas šajā jomā ir labs un kas, iespējams, būtu jābrīdina. Natālija, tu mums teici, ka mūsdienu jauniešiem, īpaši lielajās pilsētās, trūkst aizraušanās, jaunas pieredzes, un tas ir viens no iemesliem, kas izraisīja tik lielu interesi par Pokemon Go spēli. Kā jūs domājat, no kurienes rodas šis pārdzīvojumu un sajūtu trūkums, kad, šķiet, lielpilsētā ir daudz dažādu veidu, kā sevi izklaidēt un izklaidēt?
Natālija Bogačova: Manuprāt, ir diezgan nepareizi salīdzināt spēles, kas ir iekļautas mūsu ikdienas dzīvē, piemēram, Pokemon Go, un dažas aktivitātes, kuras, protams, ir viegli atrast lielpilsētā. Koncerti, pat sports, ir tas, kam mēs savā dzīvē atvēlam laiku. Turpretim daudzām spēlēm, tostarp gadījuma (no vārda gadījuma) spēles tālruņiem, nav nepieciešams, lai tās tiktu spēlētas pastāvīgi. Jūs varat tos ievadīt jebkurā laikā, un pašā spēlē tas ir.
Spēlējot mēs pievienojam interesantu pieredzi, tostarp konkurētspējīgu, un apzināmies savu aizraušanos ar kolekcionēšanu.
Pokémon galvenais šarms ir tas, ka tie ļauj dažādot pat tik vienkāršu un šķietami garlaicīgu rutīnu kā došanās uz darbu vai skolu, proti, mēs pārvēršam par spēli kaut ko tādu, kas spēlei nemaz neiederas. Ir diezgan grūti salīdzināt to, ko darām apzināti, atvēlot ilgu laiku, un spēles, kuras, mūsuprāt, spēlēsim 2-3 minūtes, līdz tiksim veikalā pēc maizes. Un, kad tas pārvēršas par daudz garākiem braucieniem pa pilsētu, tas vairāk ir blakus process, ko neplānojam, kad sākam spēlēt.
Var atgādināt arī tādu fenomenu kā gamification: vēlmi ienest spēles elementus ikdienas profesionālajā darbībā, kad darba devēji, lai paaugstinātu produktivitāti, ievieš spēles elementus darba procesā. Pokemon Go ir mūsu ikdienas dzīves gamification piemērs. Tieši tāpēc tas piesaista tik lielu uzmanību…
LABI LABI: Vai viņš iekrita spēlēšanas tendencē?
N.B.: Jūs zināt, Pokemon Go nav gamification piemērs, tā joprojām ir atsevišķa spēle. Turklāt produkts ir diezgan unikāls, jo mēs pievienojam interesantu pieredzi, tajā skaitā konkurētspējīgu, un savu aizraušanos ar kolekcionēšanu realizējam uz tā laika rēķina, kuru, šķiet, nevaram tērēt nekam citam.
LABI LABI: Tas ir, mums ir kāds papildu laiks un dažas aktivitātes, kas notiek paralēli citām?
N.B.: Jā, mūsdienu paaudzei kopumā vēlme darīt vairākas lietas vienlaikus jeb multitasking ir diezgan raksturīga. Šķiet, ka mēs visi zinām, ka tas būtiski nepalielina šo darbību veikšanas ātrumu. Mēs zinām, ka tas ietekmēs šo darbību veikšanas kvalitāti, taču mēs joprojām cenšamies to darīt, un jo īpaši pokemonu noķeršana ir arī vairākuzdevumu piemērs.
LABI LABI: Un kad aizraujamies un 5 minūšu vietā pēc maizes ceļā dodamies uz stundu uz kaimiņu mežu? Un, kad mēs nonākam šajā plūsmas, optimālās pieredzes stāvoklī, kad aizmirstam par laiku un izbaudām procesu, kurā esam pilnībā iegrimuši, vai tajā ir briesmas? No vienas puses, šī ir patīkama pieredze, bet, no otras puses, to rada ne pārāk nopietnas blakus aktivitātes.
N.B.: Te var ilgi ieslīgt filozofiskos strīdos par to, kas tad ir nopietni un ko tad vajag darīt, jo, protams, ir visas šīs “jāstrādā”, “jāmācās”... Bet mēs piedevām , pavadiet daudz laika dažādām citām aktivitātēm. Runājot par plūsmas stāvokli, vairāki autori patiešām ir saistījuši plūsmas stāvokļa rašanos, spēlējot datorspēles kopumā un jo īpaši Pokemon Go, ar atkarības iespējamību no šīm spēlēm. Bet šeit jums ir jāsaprot, pirmkārt, ka pats plūsmas stāvoklis nav pilnībā izprotams ...
LABI LABI: Un ja runājam par pozitīvajiem aspektiem? Nekļūstam atkarīgi. Skaidrs, ka zināms skaits cilvēku, kā tu saki, ir mazi, pakļauti atkarībām. Bet, ja mēs pieņemam pilnīgi veselīgas attiecības ar Pokémon, kādus pozitīvus aspektus jūs redzat šajā hobijā?
N.B.: Tādas spēles kā Pokemon Go pārsniedz to, par ko parasti tiek apsūdzētas personālo datoru videospēles: cilvēku izraidīšana no mājām, nevis pieķēdēšana pie datora un piespiešana visu laiku vienā vietā. Cilvēki, kas dzenās pēc pokemoniem, sāks vairāk kustēties un biežāk izies ārā. Tas pats par sevi ir pozitīva ietekme.
Šādas spēles ietvaros jūs varat satikt citus spēlētājus, un tas cita starpā noved pie jaunu draudzību rašanās.
Spēles, piemēram, Pokemon Go, satur diezgan daudz informācijas, kas jums ir nepieciešama, lai to varētu izmantot. Piemēram, spēļu objekti ir piesaistīti īstām apskates vietām, un, palūkojoties apkārt, var redzēt daudz ko jaunu, pat tajā pilsētas daļā, kuru, šķiet, labi pazīsti. Nemaz nerunājot par to, ka ir pamats izpētīt to pilsētas daļu, kuru nepazīstat. Var apskatīt interesantas ēkas, apmeklēt dažādus parkus. Tas ir arī iemesls komunicēt ar cilvēkiem: šādas spēles ietvaros jūs varat satikt citus spēlētājus, un tas, cita starpā, noved pie jaunu draudzības rašanās.
Vasarā, kad spēle tikko bija ielauzusies, teiksim, mūsu mobilajos tālruņos, es personīgi redzēju iespaidīgu skaitu cilvēku, kas kopā sēdēja uz zāles parkā, kaut kur bulvāros un ķer pokemonus, jo spēlē ir iespēja pārvilināt spēlētājus uz noteiktu teritoriju, lai visi spēlētāji, kas atrodas šajā teritorijā, saņemtu priekšrocības. Spēle zināmā mērā pulcē cilvēkus un turklāt rosina uz sadarbību, nevis sāncensību: iespējas kauties ar kādu spēlē vēl ir ierobežotas, bet iespējas vienam otram palīdzēt, saspēlēties jau ir diezgan adekvāti pasniegtas.
LABI LABI: Saistībā ar pokemoniem bieži tiek runāts par paplašināto realitāti, lai gan šķiet, ka neviens īsti nezina, kas tas ir. Vai jūs varētu paskaidrot, kas tas ir, kāds tam ir sakars ar Pokémon un kāds tam ir sakars ar mūsu dzīvi kopumā. Kā paplašinātā realitāte to var mainīt?
N.B.: Vispārīgākajā formā paplašinātā realitāte ir mūsu apkārtējā realitāte, ko papildinām ar virtuāliem elementiem, izmantojot dažādus tehniskos līdzekļus (jo īpaši viedtālruņus vai GoogleGlass paplašinātās realitātes brilles). Mēs paliekam realitātē, atšķirībā no virtuālās realitātes, kas pilnībā uzbūvēta ar moderno informācijas tehnoloģiju palīdzību, taču mēs šajā realitātē ieviešam dažus papildu, teiksim, elementus. Ar dažādiem mērķiem.
LABI LABI: Tātad šis ir realitātes un virtualitātes hibrīds.
N.B.: Tā var teikt.
LABI LABI: Tagad, pateicoties pokemoniem, mēs mazliet sajutām, kā tas ir, kad pokemonus apvieno ar mūsu reālo pasauli, un, manuprāt, tas ir ļoti interesanti. Tie patiešām ir ieskati nākotnē, kas acīmredzot nāks ātrāk, nekā mēs domājam.
1 Interviju ierakstīja žurnāla Psychologies galvenā redaktore Ksenija Kiseļeva raidījumam «Statuss: attiecībās», radio «Kultūra», 2016. gada oktobrī.