Bērnībā savus vecākus uzskatījām par visvareniem burvjiem: viņi no kabatām izņēma kraukšķīgus papīra gabaliņus un iemainīja pret saldējumu, rotaļlietām un visām pasaules svētībām. Kā pieaugušie mēs atkal pārliecināmies, ka mūsu vecākiem patiešām piemīt maģija. Mēs, jaunieši, lai kādu algu mums dotu, mums vienmēr pietrūkst. Un “vecajiem” vienmēr ir uzkrājums! Un tie nemaz nav oligarhi. Kā viņi to dara? Mēģināsim mācīties no vērtīgas pieredzes.
Krievi vecāki par 50 ir PSRS bērni. Viņiem bija ne tikai padomju bērnība, tāpat kā četrdesmitgadniekiem, viņi spēja kļūt par pieaugušajiem pirms Padomju Savienības sabrukuma. Šie cilvēki ir izgājuši tādu izdzīvošanas skolu, ka tikai turieties. It īpaši, ja atceries deviņdesmito gadu nabadzīgo pārlaicību.
Mūsu vecākiem deviņdesmitie gadi Krievijā nav jautrs tamagoču un konfekšu papīrīšu laikmets no gumijas “Mīlestība ir...”. Viņiem bija jāiemācās, kā burtiski no nekā iegūt pārtiku, apģērbu, vitalitāti un optimismu. Šūšana, adīšana, pārsaiņošana, nolietotu zābaku lāpīšana, papildu piepelnīšanās pa nakti, četru pilnvērtīgu ēdienu pagatavošana no vienas vistas, konditorejas cepšana bez olām – mūsu mammas un tēti var visu. Dzīve viņiem ilgu laiku iemācīja glabāt visu, ko vien var, un katram gadījumam neko neizmest.
Mūsu vecākiem izdevās izdzīvot, kad algu aizkavēja pusgadu vai izsniedza uzņēmumu produkcija. Tāpēc viņiem nav problēmu nedaudz uzkrāt tagad, kad viņu rokās regulāri parādās īsta, īsta nauda. Viņi zina, kā ietaupīt lietainai dienai tikai tāpēc, ka viņi savām acīm redzēja šīs tumšās dienas.
Daudzi cilvēki atstāj novārtā tik svarīgu lietu kā budžeta plānošana. Algas dienā saņēmuši pieklājīgu naudu rokās, daudzi padodas eiforijai un dodas iepirkties: ejam, dzīve ir laba! Uz šī viļņa pērk visādas karaliskās garneles, dārgu konjaku, dizaineru, bet garderobei nederīgus, rokassomas un daudz nevajadzīgu blēņu, kam tirdzniecības centrā bija akcija.
Jūsu nauda ir pastāvīgi jāskaita. Dodieties uz veikalu ne tikai pilns un ar skaidru iepirkumu sarakstu, bet arī pastāvīgi pārrēķiniet savu naudu pēc katras izšķērdēšanas.
Zinot savus ikmēneša ienākumus, iepriekš jāplāno obligātie izdevumi: komunālie maksājumi, mājokļa īre (ja dzīvoklis ir īrēts), transporta izdevumi, ēdināšana, saimniecības izdevumi, apmaksa par bērnudārzu vai pulciņiem bērnam. No atlikušās naudas var izveidot savu avārijas rezervi – tā paredzēta neparedzētiem izdevumiem, piemēram, jaunu sezonas apavu iegādei vai pēkšņas saslimšanas ārstēšanai. Vizualizācija ir ļoti noderīga: izņemiet naudu, izklājiet to sev priekšā un veidojiet kaudzes dažādiem izdevumiem.
Tā kā ciema un priekšpilsētas iedzīvotāji drīkstēja brīvi audzēt dārzus un lopus, badā var nomirt tikai pilnīgi slinks un neaktīvs cilvēks. Neliela ekskursija vēsturē: PSRS ilgu laiku pilsoņu personīgo iztikas ekonomiku stingri kontrolēja valsts un ierobežoja. Ciema iedzīvotāju privātajos dārzos katrs koks tika skaitīts, un no zemes piešķīruma un katras liellopu vienības pilsoņa pienākums bija nodot daļu dabiskā produkta Tēvzemes klētī.
Mūsu pašu zeme mūsdienās ir īsta apgādniece. Daudzi vecāka gadagājuma cilvēki priecājas par lauksaimniecību. Ko tas nozīmē? Ka, pateicoties savam darbam, tiek nodrošināti ar sīpoliem, ķiplokiem, āboliem, medu, saldētām un kaltētām ogām, marinētiem gurķiem, konserviem ziemai, ar kuriem, starp citu, ir barota ne viena vien krievu paaudze. Govju, cūku, kazu un mājputnu audzētāji savas ģimenes ēdināšanas programmu izpilda ar blīkšķi. Pārpalikums lēnām tiek pārdots, un ieņēmumi tiek uzkrāti, lai vēlāk būtu ar ko pārsteigt bērnus, kuriem ar viņu algām nekam nepietiek.
Patiesi pieaugušiem, nobriedušiem cilvēkiem (nevis pēc pasēm, bet pēc attieksmes) ir viena svarīga īpašība – nevajadzīgu ilūziju neesamība. Šī ir labākā vakcīna pret spontānu iepirkšanos.
18 gadu vecumā tu vari nolaist uz pusi algas par kosmētiku tikai tāpēc, ka reklāma televīzijā bija ļoti pārliecinoša, un tu biji tādā noskaņojumā. Nevar saprast pieaugušu sievieti ar aicinājumiem “lutināt sevi”, “dzīvot šeit un tagad”.
Viņa noteikti zina: modīgās acu ēnas un lūpu spīdumi par princesēm nepārvēršas tās, kuras principā nav bijušas un nebūs. Un neviens pretnovecošanās krēms nedos jaunu uguni acīs, un skaistums un ilga jaunība ir labas ģenētikas, prasmīga kosmetologa, kā arī disciplīnas, savaldības un pūļu rezultāts sporta vingrinājumu veidā.
Kad nesteidzies uz katru mainīgās modes čīkstēšanu un domā prātīgi, uz tavām rokām paliek daudz naudas.
“2000. gadā izšķīros no vīra un paliku praktiski viena ar bērnu. Man steidzami vajadzēja iegādāties savu mājokli: es nevarēju iet ar dēlu uz mātes vienistabas dzīvokli. Nolēmu: nevar padoties un apstāties, citādi šajā stāvoklī iegrimsi uz daudziem gadiem vai uz visu atlikušo mūžu, – stāsta 50 gadus vecā Larisa. – Man bija nauda vienistabas dzīvoklim, bet es izvirzīju sev mērķi – tikai divistabu dzīvoklis, man ir dēls! Trūkstošo summu paņēmu kredītā. Rezultātā no manas algas palika apmēram piektā daļa. Un laiki bija smagi, nabadzīgi – 1998. gada krīzes sekas. Nācās izmisīgi taupīt, piemēram, reizēm nebija naudas pat mikroautobusam, un uz darbu gāju kājām cauri pusei pilsētas. Gaļu, dārzeņus un augļus nelielos daudzumos pirku tikai dēlam, un viņa ēda Krievijā lētāko – maizi. Rezultātā es uz bulciņām uzliku lielu svaru, un tā bija katastrofa: mans skapis man kļuva par mazu! Steidzami nācās notievēt, jo nebija ko pirkt jaunas drēbes. Tā bija grūta pieredze, bet man palīdzēja: tagad es zinu, ka ir pilnīgi iespējams ietaupīt un ietaupīt, pat ja finanses ir ierobežotas. "
Secinājums ir šāds: kurš prot ietaupīt – patiesībā tikai zina, kā izvirzīt sev mērķi un to sasniegt.
Godīgi sakot, atzīstam, ka daudz krievu dzīvokļu un automašīnu tika nopirktas, piedaloties vēl vecākas paaudzes uzkrājumiem. Jā, pensionāri palīdz un turpinās palīdzēt saviem bērniem un mazbērniem. Kādam ir veterānu pensijas un pabalsti, kādam jaunībā ziemeļu reģionos nopelnīts liels vecuma pabalsts, kāds saņem labu naudu no valsts kā bijušais mājas frontes strādnieks, kādam ir okupētāja statuss. , un tā tālāk. Vecmāmiņas vai vectēva lielā pensija bieži pabaro visu ģimeni.
Vēl viens aspekts: gados vecākiem cilvēkiem bieži izdodas iegūt kādus aktīvus. Piemēram, bankas konts pēc vecāku mājas pārdošanas, dzīvokļu un garāžu izīrēšana. Tajos pašos deviņdesmitajos, kad uzņēmumi pārtapa par akciju sabiedrībām, gudri cilvēki pirka akcijas, dažkārt pat neticot, ka šie “papīrīti” kādreiz nesīs peļņu. Tomēr daudziem izdevās izdevīgi pārdot savas akcijas un apvienot kapitālu.
Kādus secinājumus var izdarīt no šī jaunieša? Mēģiniet izpētīt spēli biržā, un pēkšņi jums ir talants.
Mūsu mātes, tēvi, vecvecāki pārdzīvoja grūtus laikus, jo daudz prata izdarīt ar savām rokām. Lasīšanas cienītājiem kā piemēru var minēt apbrīnojamo Aleksandra Čudakova grāmatu “Migla guļ uz veciem pakāpieniem” (grāmata saņēmusi “Krievu bukera” balvu). Ir ļoti interesanti lasīt par to, kā viena strādīga trimdas ģimene izdzīvoja karā Kazahstānas mežos. Viņi izdarīja pilnīgi visu savas dzīves un ikdienas labā un pat pārsteidza kaimiņus, bada laikā cienājot ar saldu tēju: izdevās iztvaikot cukuru no dārzā audzētajām cukurbietēm.
Visa veida zināšanas, iemaņas un prasmes ir visstingrākais kapitāls. Tas bija aktuāli PSRS laikos, cenā vēl šodien. Amatnieces šuj, ada, gatavo mastikas kūkas, veido dekorācijas no polimērmāla, filcē no vilnas. Bruņu vīri paši līmē tapetes, uzstāda santehniku, liek flīzes, salabo savas mašīnas, labo elektrības rozetes utt. Tie, kas to visu nezina, ir spiesti maksāt.
Varbūt mums, kad vien iespējams, vajadzētu ņemt piemēru no saviem vecākiem, lai ietaupītu savu naudu.