Alberts Einšteins bija pārliecināts pacifists. Meklējot atbildi uz jautājumu, vai ir iespējams izbeigt karus, viņš vērsās pie tā, ko viņš uzskatīja par galveno cilvēka dabas ekspertu - Zigmundu Freidu. Starp abiem ģēnijiem sākās sarakste.
1931. gadā Intelektuālās sadarbības institūts pēc Nāciju līgas (ANO prototipa) ierosinājuma uzaicināja Albertu Einšteinu apmainīties viedokļiem par politiku un veidiem, kā panākt vispārēju mieru ar jebkuru domātāju pēc viņa izvēles. Viņš izvēlējās Zigmundu Freidu, ar kuru viņa ceļi īsi krustojās 1927. gadā. Neskatoties uz to, ka lielais fiziķis bija skeptiski noskaņots pret psihoanalīzi, viņš apbrīnoja Freida darbu.
Einšteins rakstīja savu pirmo vēstuli psihologam 29. gada 1931. aprīlī. Freids pieņēma uzaicinājumu uz diskusiju, taču brīdināja, ka viņa viedoklis varētu šķist pārāk pesimistisks. Gada laikā domnieki apmainījušies vairākām vēstulēm. Ironiski, ka tie tika publicēti tikai 1933. gadā pēc Hitlera nākšanas pie varas Vācijā, galu galā padzenot gan Freidu, gan Einšteinu no valsts.
Lūk, daži fragmenti, kas publicēti grāmatā “Kāpēc mums vajadzīgs karš? Alberta Einšteina vēstule Zigmundam Freidam 1932. gadā un atbilde uz to.
Einšteins Freidam
“Kā cilvēks ļaujas tik mežonīgai entuziasmam, kas liek viņam upurēt savu dzīvību? Atbilde var būt tikai viena: naida un iznīcības slāpes ir pašā cilvēkā. Miera laikā šī tiekšanās pastāv slēptā formā un izpaužas tikai ārkārtējos apstākļos. Taču izrādās, ka ar viņu spēlēties un uzpūst kolektīvās psihozes varā ir samērā viegli. Acīmredzot tā ir visa aplūkojamo faktoru kompleksa slēptā būtība, mīkla, kuru var atrisināt tikai eksperts cilvēka instinktu jomā. (…)
Jūs brīnāties, ka cilvēkus ir tik viegli inficēt ar kara drudzi, un domājat, ka aiz tā ir jābūt kaut kam reālam.
Vai ir iespējams kontrolēt cilvēces garīgo evolūciju tā, lai tā būtu izturīga pret nežēlības un iznīcināšanas psihozēm? Šeit es nedomāju tikai tā saucamās neizglītotās masas. Pieredze rāda, ka biežāk šo postošo kolektīvo suģestiju mēdz uztvert tā sauktā inteliģence, jo intelektuālis nesaskaras tiešā veidā ar «rupjo» realitāti, bet gan sastopas ar tās spiritistisko, mākslīgo veidolu preses lappusēs. (…)
Es zinu, ka jūsu rakstos mēs varam atrast skaidrus vai mājienus skaidrojumus visām šīs steidzamās un aizraujošās problēmas izpausmēm. Tomēr jūs darīsiet mums visiem lielu pakalpojumu, ja iepazīstināsit ar pasaules miera problēmu savu jaunāko pētījumu gaismā, un tad, iespējams, patiesības gaisma izgaismos ceļu jauniem un auglīgiem rīcības veidiem.
Freids Einšteinam
"Jūs esat pārsteigts, ka cilvēki tik viegli inficējas ar kara drudzi, un jūs domājat, ka aiz tā ir jābūt kaut kam reālam - naida un iznīcināšanas instinktam, kas piemīt pašam cilvēkam, ar kuru manipulē kara izraisītāji. Es tev pilnībā piekrītu. Es ticu šī instinkta esamībai un pavisam nesen ar sāpēm vēroju tā trakulīgās izpausmes. (…)
Šis instinkts bez pārspīlējuma darbojas visur, vedot uz iznīcību un cenšoties samazināt dzīvību līdz inertas matērijas līmenim. Ja nopietni, tas ir pelnījis nāves instinkta nosaukumu, savukārt erotiskās vēlmes atspoguļo cīņu par dzīvību.
Dodoties uz ārējiem mērķiem, nāves instinkts izpaužas kā iznīcināšanas instinkts. Dzīva būtne saglabā savu dzīvību, iznīcinot kāda cita dzīvību. Dažās izpausmēs dzīvās būtnēs darbojas nāves instinkts. Mēs esam redzējuši daudzas normālas un patoloģiskas šādas destruktīvu instinktu pārvēršanas izpausmes.
Mēs pat iekritām tādā maldā, ka ar tādu agresīvu impulsu «ievēršanos» sākām skaidrot savas sirdsapziņas izcelsmi. Kā jūs saprotat, ja šis iekšējais process sāk augt, tas ir patiešām briesmīgi, un tāpēc destruktīvu impulsu nodošanai ārpasaulei vajadzētu sniegt atvieglojumu.
Tādējādi mēs nonākam pie bioloģiska attaisnojuma visām zemiskajām, kaitīgajām tendencēm, ar kurām mēs cīnāmies nerimstoši. Atliek secināt, ka tās ir pat vairāk lietu būtībā nekā mūsu cīņa ar tām.
Tajos laimīgajos zemes nostūros, kur daba pārpilnībā dāvā savus augļus cilvēkam, tautu dzīve plūst svētlaimē.
Spekulatīva analīze ļauj mums ar pārliecību apgalvot, ka nav iespējams apspiest cilvēces agresīvās tieksmes. Viņi saka, ka tajos laimīgajos zemes nostūros, kur daba pārpilnībā dāvā savus augļus cilvēkam, tautu dzīve plūst svētlaimē, nepazīstot piespiešanu un agresiju. Man ir grūti noticēt (…)
Boļševiki arī cenšas izbeigt cilvēku agresivitāti, garantējot materiālo vajadzību apmierināšanu un paredzot cilvēku vienlīdzību. Es uzskatu, ka šīs cerības ir lemtas neveiksmei.
Starp citu, boļševiki aktīvi pilnveido savus ieročus, un viņu naids pret tiem, kas nav ar viņiem, spēlē nebūt ne mazāk svarīgu lomu viņu vienotībā. Tādējādi, tāpat kā jūsu problēmas izklāstā, cilvēka agresivitātes apspiešana nav dienaskārtībā; vienīgais, ko varam darīt, ir mēģināt nolaist tvaiku citā veidā, izvairoties no militārām sadursmēm.
Ja tieksmi uz karu izraisa iznīcināšanas instinkts, tad pretlīdzeklis tam ir Eross. Viss, kas starp cilvēkiem rada kopības sajūtu, kalpo kā līdzeklis pret kariem. Šī kopiena var būt divu veidu. Pirmais ir tāds savienojums kā pievilcība mīlestības objektam. Psihoanalītiķi to nevilcinās saukt par mīlestību. Reliģija lieto to pašu valodu: "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu." Šo dievbijīgo spriedumu ir viegli izteikt, bet grūti izpildīt.
Otrā iespēja panākt vispārīgumu ir identifikācija. Viss, kas uzsver cilvēku interešu līdzību, ļauj izpausties kopības, identitātes izjūtai, uz kuras kopumā balstās visa cilvēku sabiedrības ēka.(…)
Karš atņem cerību pilnu dzīvi; viņa pazemo cilvēka cieņu, liekot viņam nogalināt savus kaimiņus pret paša gribu
Sabiedrībai ideāls stāvoklis acīmredzot ir situācija, kad katrs cilvēks pakļauj savus instinktus saprāta diktātam. Nekas cits nevar radīt tik pilnīgu un tik noturīgu savienību starp cilvēkiem, pat ja tas rada robus savstarpējās jūtu kopības tīklā. Tomēr lietu būtība ir tāda, ka tā nav nekas vairāk kā utopija.
Citas netiešas kara novēršanas metodes, protams, ir daudz realizējamas, taču tās nevar dot ātrus rezultātus. Tās vairāk līdzinās dzirnavām, kas maļ tik lēni, ka cilvēki drīzāk nomirtu badā, nekā gaidītu, kad tās sasmalcinās. (…)
Katram cilvēkam ir spēja pārspēt sevi. Karš atņem cerību pilnu dzīvi; tas pazemo cilvēka cieņu, liekot viņam nogalināt savus kaimiņus pret paša gribu. Tas iznīcina materiālo bagātību, cilvēku darba augļus un daudz ko citu.
Turklāt mūsdienu karadarbības metodes atstāj maz vietas patiesam varonībai un var novest pie pilnīgas viena vai abu karojošo pušu iznīcināšanas, ņemot vērā mūsdienu iznīcināšanas metožu augsto izsmalcinātību. Tas ir tik patiesi, ka mums nav jāuzdod sev jautājums, kāpēc karadarbība vēl nav aizliegta ar vispārēju lēmumu.