Saturs
Ko izvēlēsies dieviete Hekate — brīvu kaislību vai likumu? Dzīve vai nemirstība? Kāpēc Viljams Bleiks spēcīgo dievieti attēloja tik vientuļu un pazudušo? Mūsu eksperti aplūko gleznu un pastāsta, ko viņi zina un jūt.
Britu dzejnieks un gleznotājs Viljams Bleiks (1757–1827) gleznoja Hekate 1795. gadā. Tā ir izstādīta Teita galerijā Londonā. Romieši Hekati sauca par "trīs ceļu dievieti", visvareno valdnieku visam, kas notiek šajos virzienos. Viņa tika attēlota trīs figūru veidā, kas savienotas ar mugurām. Trīs viņas galvas pārliecinoši skatījās uz priekšu, katra savā virzienā.
Viljama Bleika gleznā Hekate ir attēlota, pārkāpjot kanonu: figūras ir atdalītas viena no otras. Divi ir viens pret otru, un trešais parasti skatās kaut kur uz sāniem.
1. Centrālā figūra
Marija Revjakina, mākslas vēsturniece: “Darba misticiskumu uzsver drūmā krāsu gamma, dīvainā līniju spēle un tradicionālās perspektīvas un kompozīcijas pārkāpums. Šķiet, ka tikai galvenais varonis ir īsta būtne, un viss pārējais, šķiet, dzīvo savu atsevišķu dzīvi citā pasaulē.
Andrejs Rossokhins, psihoanalītiķis: "Šajā kanona pārkāpumā es redzu skaidru noraidījumu par varu pār kosmosu. Atteikšanās (vai nespēja?) norādīt virzienu.
2. Vīriešu rokas un kājas
Marija Revjakina: “Uzmanību piesaista Hekates vīrišķās rokas un masīvās pēdas: vīrišķība šajā gadījumā darbojas kā spēka un spēka simbols. Aiz sapņainās sievietes izskata slēpjas milzīgs spēks, kas, acīmredzot, biedē pašu varoni.
Andrejs Rossokhins: “Galvenā Hekates figūra atgādina dēmonu Vrubelu — tā pati poza, tā pati biseksualitāte, vīrieša un sievietes kombinācija. Bet Dēmons ir ārkārtīgi kaislīgs, gatavs kustēties, un šeit es jūtu kaut kādu depresiju un milzīgu iekšējo spriedzi. Šajā figūrā nav spēka, šķiet, ka tās spēks ir bloķēts.
3. Redze
Marija Revjakina: «Hekates skatiens ir vērsts uz iekšu, viņa ir vientuļa un pat nobijusies, bet tajā pašā laikā augstprātīga un egoistiska. Viņu nepārprotami neapmierina vientulība un apkārtējā pasaule, baiļu pilna, taču Hekate saprot, ka viņai ir sava misija, kas jāizpilda.
Andrejs Rossokhins: «Hekates roka gulstas uz grāmatas (8), šī noteikti ir Bībele, it kā teikts likums, morāle. Bet tajā pašā laikā viņas seja ir pagriezta no Bībeles pretējā virzienā. Visticamāk, viņa skatās uz čūsku, kura gluži kā kārdinoša čūska (6) vēlas viņu savaldzināt.
4. Figūras aiz muguras
Marija Revjakina: “Figūras aiz muguras vairāk atgādina kaut kādas bezsejas un bezdzimuma radības, kuru matu krāsa kontrastē ar varones matu krāsu, kas ir simboliska. Tumšā matu krāsa asociējās ar prātu, misticismu, kosmosa izpratni, savukārt gaišā matu krāsa – ar praktiskumu, piezemētību un aukstumu. Dualitātes un trīsvienības sadursme šajā attēlā nav nejauša. Tādējādi mākslinieks parāda mums Hekate kā vientuļu, viegli ievainojamu būtni savā nekonsekvenci un vienotībā vienlaikus.
Andrejs Rossokhins: “Divas kailas figūras, kas attēlo pārējās divas dievietes hipostāzes, ir nosacīti Ādams un Ieva. Viņi vēlētos satikties, apvienoties kaislībā, bet viņus šķir Hekate, kura nezina, ko darīt. Viņi paskatījās uz leju, neuzdrošinādamies skatīties viens uz otru. Viņu rokas ir bezpalīdzīgi nolaistas vai pat noņemtas aiz muguras. Dzimumorgāni ir slēgti. Un tajā pašā laikā pati Hekate, atgādināšu, skatās kārdinātājam acīs un tur roku uz Bībeles. Šķiet, ka viņa ir paralizēta, nespējot izvēlēties vienu vai otru.
5. Nelielas rakstzīmes
Marija Revjakina: “Attēla kreisajā pusē redzam pūci (5), kas senatnē tika uzskatīta par gudrības simbolu, bet vēlāk kļuva par tumsas un ļaunuma simbolu. Čūska (6) ir mānīga un viltīga, bet tajā pašā laikā gudra, nemirstīga, tai ir zināšanas. Gan pūce, gan čūska ir saspringtas. Vienīgi ēzelis (7), kura tēls ir saistīts ar likteņa zināšanām, ir mierīgs. Šķita, ka viņš atkāpās no amata, pakļaujoties Hekātam (no mitoloģijas mēs zinām, ka Zevs piešķīra Hekatei varu pār likteni). Viņa miers kontrastē ar vispārējo spriedzi.»
Andrejs Rossokhins: “Ir acīmredzams konflikts starp ķermeni un garu, kaisli un aizliegumiem, pagānismu un kristietību. Hekate, falliska sieviete ar kolosālu visvarenību, šeit iegūst cilvēciskus vaibstus, sāk seksualitātes vilināt, bet nespēj izdarīt izvēli ne par labu savam dievišķajam spēkam, ne par labu zemes priekiem. Pūces acīm (5) ir tāds pats sarkanīgs spīdums kā čūskai. Pūce atgādina mazu, seksuālās fantāzijās pārņemtu bērnu, kura acis aiz sajūsmas ir plaši atvērtas. Pūķis (9), kas lido ar izplestiem spārniem fonā, ir kā superego, kas vēro. Viņš uzmana Hekate un ir gatavs viņu aprīt, ja viņa izvēlēsies kļūt par mirstīgu sievieti. Ja viņa atgūs dievietes spēku, pūķis pazemīgi aizlidos.
Bezsamaņas balss
Andrejs Rossokhins: “Es attēlu uztveru kā Bleika sapni. Un es uztveru visus attēlus kā viņa bezsamaņas balsis. Bleiks cienīja Bībeli, bet tajā pašā laikā dziedāja par mīlestību, brīvu no dogmām un aizliegumiem. Viņš vienmēr dzīvoja ar šo konfliktu savā dvēselē, un īpaši tajā vecumā, kad viņš gleznoja attēlu. Bleiks neprot atrast līdzsvaru, kā savienot pagānu spēku, seksualitāti, jūtu brīvību ar kristīgo likumu un morāli. Un attēls atspoguļo šo konfliktu, cik vien iespējams.
Raksturīgi, ka lielākā figūra šeit ir ēzelis (7). Tas vienmēr ir klātesošs Kristus dzimšanas bildēs, blakus silītei, kur guļ Jēzus, un tāpēc es to uztveru kā kristīgu simbolu. Pēc Bleika domām, Kristum bija jāsaskaņo ķermenis un dvēsele, jādod vieta seksualitātei. Un tāpēc viņa piedzimšanā es redzēju kaut ko atrisināmu, priecīgu. Bet bildē tādas harmonijas nav. Konflikta atrisināšana nenotika ne mākslinieka dzīvē, ne vēlāk.