Visa pasaule māca bērniem būt neatkarīgiem, un viņš vēlas, lai bērni būtu atkarīgi no saviem vecākiem. Pasaulē runā par priekšrocībām, ko sniedz saziņa ar vienaudžiem, taču, viņaprāt, svarīgāka ir komunikācija ar vecākiem. Uz ko balstās viņa pārliecība?
Psiholoģijas: Vai jūsu skatījums uz audzināšanu mūsdienās var tikt uzskatīts par netradicionālu?
Gordons Neufelds, kanādiešu psihologs, grāmatas Uzmanies saviem bērniem autors: Var būt. Bet patiesībā tas ir tikai tradicionāls uzskats. Un problēmas, ar kurām mūsdienās saskaras gan skolotāji, gan vecāki, ir pēdējā gadsimta tradīciju iznīcināšanas sekas.
Kādas problēmas tu domā?
Piemēram, kontakta trūkums starp vecākiem un bērniem. Pietiek paskatīties statistiku par vecāku ar bērniem ārstēšanos pie psihoterapeitiem. Vai arī mācību sasniegumu un pat bērnu spējas mācīties skolā samazināšanās.
Lieta acīmredzot ir tāda, ka mūsdienu skola nespēj nodibināt emocionālas attiecības ar skolēniem. Un bez tā ir bezjēdzīgi “ielādēt” bērnu ar informāciju, tā tiks slikti absorbēta.
Ja bērns augstu vērtē tēva un mātes viedokli, viņš nav jāpiespiež vēlreiz
Apmēram pirms 100-150 gadiem skola iekļāvās bērna pieķeršanās lokā, kas rodas pašā viņa dzīves sākumā. Vecāki stāstīja par skolu, kurā mācīsies viņu dēls vai meita, un par skolotājiem, kuri paši viņus mācīja.
Šodien skola ir izkritusi no piesaistes loka. Skolotāju ir daudz, katram priekšmetam ir savs, un ar viņiem ir grūtāk veidot emocionālas attiecības. Vecāki jebkāda iemesla dēļ strīdas ar skolu, un arī viņu stāsti neveicina pozitīvu attieksmi. Kopumā tradicionālais modelis izjuka.
Tomēr atbildība par emocionālo labklājību gulstas uz ģimeni. Jūsu doma, ka bērniem ir labi būt emocionāli atkarīgiem no saviem vecākiem, izklausās drosmīgi…
Vārdam “atkarība” ir daudz negatīvu pieskaņu. Bet es runāju par vienkāršām un, man šķiet, pašsaprotamām lietām. Bērnam ir nepieciešama emocionāla pieķeršanās saviem vecākiem. Tieši tajā ir viņa psiholoģiskās labklājības un turpmāko panākumu garantija.
Šajā ziņā pieķeršanās ir svarīgāka par disciplīnu. Ja bērns augstu vērtē tēva un mātes viedokli, viņš nav jāpiespiež vēlreiz. Viņš to darīs pats, ja jutīs, cik tas ir svarīgi vecākiem.
Vai jūs domājat, ka attiecībām ar vecākiem vajadzētu palikt vissvarīgākajām. Bet līdz kuram laikam? Dzīvot 30 un 40 gados kopā ar vecākiem arī nav labākais risinājums.
Tas, par ko jūs runājat, ir šķiršanās jautājums, bērna nošķiršana no vecākiem. Tas vienkārši pāriet, jo veiksmīgāk, jo labklājīgākas attiecības ģimenē, jo veselīgāka emocionālā pieķeršanās.
Tas nekādā veidā nekavē neatkarību. Bērns divu gadu vecumā var iemācīties pats sasiet kurpju šņores vai aiztaisīt pogas, bet tajā pašā laikā būt emocionāli atkarīgs no vecākiem.
Draudzība ar vienaudžiem nevar aizstāt pieķeršanos vecākiem
Man ir pieci bērni, vecākajam ir 45 gadi, man jau ir mazbērni. Un tas ir brīnišķīgi, ka maniem bērniem joprojām esmu vajadzīga es un mana sieva. Bet tas nenozīmē, ka viņi nav neatkarīgi.
Ja bērns ir patiesi pieķēries saviem vecākiem, un viņi veicina viņa neatkarību, tad viņš tieksies pēc tā ar visu savu spēku. Protams, es nesaku, ka vecākiem ir jāaizstāj sava bērna vietā visa pasaule. Es runāju par to, ka vecākiem un vienaudžiem nevajag oponēt, saprotot, ka draudzība ar vienaudžiem nevar aizstāt pieķeršanos vecākiem.
Šāda pieķeršanās veidošana prasa laiku un pūles. Un vecāki, kā likums, ir spiesti strādāt. Tas ir apburtais loks. Tikpat labi varētu teikt, ka agrāk gaiss bija tīrāks, jo nebija ķīmisko rūpnīcu.
Es neaicinu, nosacīti runājot, uzspridzināt visas ķīmiskās rūpnīcas. Es necenšos mainīt sabiedrību. Es tikai vēlos vērst viņa uzmanību uz visvienkāršākajiem, fundamentālajiem jautājumiem.
Bērna labklājība un attīstība ir atkarīga no viņa pieķeršanās, no viņa emocionālajām attiecībām ar pieaugušajiem. Starp citu, ne tikai ar vecākiem. Un ar citiem radiem, un ar auklītēm, un ar skolotājiem skolā vai treneriem sporta sadaļā.
Nav svarīgi, kuri pieaugušie rūpējas par bērnu. Tie var būt bioloģiskie vai adoptētāji. Svarīgi ir tas, ka bērnam ir jāveido pieķeršanās viņiem. Pretējā gadījumā viņš nevarēs veiksmīgi attīstīties.
Kā ar tiem, kas pārnāk no darba, kad bērns jau guļ?
Pirmkārt, viņiem ir jāsaprot, cik tas ir svarīgi. Kad ir sapratne, problēmas tiek atrisinātas. Tradicionālā ģimenē vecvecākiem vienmēr ir bijusi milzīga loma. Viena no galvenajām postindustriālās sabiedrības problēmām ir kodolģimenes reducēšana uz mammas-tēta-bērna modeli.
Internets kļūst par attiecību surogātu. Tas noved pie mūsu spējas veidot emocionālu tuvību atrofiju.
Bet bieži vien var uzaicināt palīgā tos pašus vecvecākus, onkuļus un tantes, tikai draugus. Pat ar auklīti jūs varat veidot attiecības jēgpilni, lai bērns viņu uztvertu nevis kā funkciju, bet gan kā nozīmīgu un autoritatīvu pieaugušo.
Ja gan vecāki, gan skola pilnībā sapratīs pieķeršanās nozīmi, tad līdzekļi tiks atrasti tā vai citādi. Jūs zināt, piemēram, cik svarīga bērnam ir pārtika. Tāpēc, pat ja pārnākat no darba nogurusi un ledusskapis ir tukšs, jūs tik un tā atradīsiet iespēju pabarot bērnu. Pasūti kaut ko mājās, aizej uz veikalu vai kafejnīcu, bet pabaro. Šeit ir tas pats.
Cilvēks ir izgudrojošs radījums, viņš noteikti atradīs veidu, kā atrisināt problēmu. Galvenais ir apzināties tā nozīmi.
Kā internets ietekmē bērnus? Sociālie tīkli mūsdienās ir ieņēmuši galvenās lomas — šķiet, ka runa ir tikai par emocionālu pieķeršanos.
Jā, internets un sīkrīki arvien vairāk kalpo nevis informēšanai, bet gan cilvēku savienošanai. Pluss ir tas, ka tas ļauj mums daļēji apmierināt mūsu vajadzību pēc pieķeršanās un emocionālām attiecībām. Piemēram, ar tiem, kas ir tālu no mums, kurus mēs fiziski neredzam un nedzirdam.
Taču mīnuss ir tas, ka internets kļūst par attiecību surogātu. Tev nav jāsēž man blakus, netur aiz rokas, neskaties acīs – vienkārši ieliec “patīk”. Tas noved pie mūsu spējas veidot psiholoģisku, emocionālu tuvību atrofiju. Un šajā ziņā digitālās attiecības kļūst tukšas.
Bērns, kurš ir pārāk iesaistīts digitālajās attiecībās, zaudē spēju nodibināt īstu emocionālu tuvību.
Pieaugušais, kuru pārāk aizrauj pornogrāfija, galu galā zaudē interesi par īstām seksuālajām attiecībām. Tāpat bērns, kurš ir pārāk iesaistīts digitālajās attiecībās, zaudē spēju nodibināt īstu emocionālu tuvību.
Tas gan nenozīmē, ka bērni no datoriem un mobilajiem telefoniem jāsargā ar augstu žogu. Bet mums ir jānodrošina, lai viņi vispirms izveidotu pieķeršanos un iemācītos uzturēt attiecības reālajā dzīvē.
Kādā ievērojamā pētījumā bērnu grupai tika uzdots svarīgs eksāmens. Daži bērni drīkstēja sūtīt SMS savām mammām, bet citi drīkstēja zvanīt. Pēc tam viņi izmēra kortizola, stresa hormona, līmeni. Un izrādījās, ka tiem, kas rakstīja ziņas, šis līmenis nemaz nemainījās. Un tiem, kas runāja, tas manāmi samazinājās. Jo viņi dzirdēja savas mātes balsi, vai jūs zināt? Ko tam var pievienot? Es domāju, ka nekas.
Jūs jau esat apmeklējis Krieviju. Ko jūs varat teikt par krievu auditoriju?
Jā, es šeit ierados trešo reizi. Tie, ar kuriem es šeit komunicēju, acīmredzot interesējas par manām izrādēm. Viņi nav pārāk slinki domāt, viņi cenšas izprast zinātniskos jēdzienus. Es uzstājos dažādās valstīs, un ticiet man, ne visur tā notiek.
Man arī šķiet, ka krievu priekšstati par ģimeni ir tuvāk tradicionālajiem nekā daudzās attīstītajās valstīs. Es domāju, ka tāpēc cilvēki Krievijā labāk saprot, par ko es runāju, tas viņiem ir tuvāk nekā tur, kur materiālā puse ir pirmajā vietā.
Varbūt es varētu salīdzināt krievu publiku ar meksikāņu publiku — Meksikā arī tradicionālie priekšstati par ģimeni ir spēcīgi. Un ir arī liela nevēlēšanās kļūt pārāk līdzīgai ASV. Nevēlēšanās, ko varu tikai apsveikt.