Ejam: Ziemassvētku eglītes lielveikalos, Ziemassvētku vecīši McDonaldā. Jaunā gada atnākšanu cenšamies radīt, noķert, izdzīvot kā svētkus. Un kļūst arvien sliktāk un sliktāk. Jo prieks un jautrība nāk tikai tad, kad attiecībās ar sevi viss ir labi. Un tā vietā, lai sakārtotu savu dzīvi, mēs ēdam neirozes ar majonēzi un brīnāmies, kāpēc Jaunais gads nenes atjaunošanos. Gatavošanās tai jau sen pārtapusi par svētkiem, kur atribūtika iesūca saturu.
Šeit, šķiet, tikai līdz 1. septembrim nopirka jaunus penāļus bērniem un apavus «rudenim» — sev, un kāds jau ir iekāris logā Jaungada vītni, un tā neregulāri mirgo pie pretējā balkona, kur sieviete rozā peldmētelī vienmēr smēķē. Divus gadus tajā pašā vietā.
Vai varbūt man šķiet, ka tas nav ritmisks? Varbūt pazaudēju ritmu un tāpēc domāju, ka ir par agru gatavoties Jaunajam gadam. Jo kāda gan jēga no vētrainas gatavošanās, ja tikai protam gatavoties, bet nemākam priecāties un vispār ielaist savā dzīvē jauno. Un pirmdiena pēc pirmdienas, gadu no gada izrādās zilča, nevis jauna dzīve.
Atverat logu, istabā ielido divas sniegpārslas. Nu ko? Sniegs vēl nav Jaunais gads. Tad kāda vecmāmiņa vai aukle neiztur, izgriež no papīra tādu lielu sniegpārsliņu ar caurumiem, bet ne vienu, un uzlīmē uz stikla. Jo jūs ļoti vēlaties svētkus un iemeslu priekam. Un vairāk komforta, kā bildē no grāmatas ar Ziemassvētku stāstiem.
Dažreiz jūs noķerat kaut ko tādu vakarā — noskaņotu: snieg snieg, spīd laterna, krūmi met ēnas — un tad ievieto to Instagram (Krievijā aizliegta ekstrēmistu organizācija).
Un, protams, es gribu, lai tas būtu kaut kur tieši tā, kā uz pastkartes: māja klāta ar sniegu, celiņš ir notīrīts, un no skursteņa ceļas dūmi. Bet mēs esam pilsētā un tāpēc uz logiem veidojam sniegpārslas, kuras, starp citu, var nopirkt jau gatavas mājsaimniecībā, jau uz līmes un dzirksti. Un bilde, lai gan gifs ar omulīgu māju sniega kupenās un mirdzošiem logiem, Facebook (Krievijā aizliegta ekstrēmistu organizācija) var būt labāka. Patīk un mimimi…
Bet svētku sajūtas nav.
Pareizi tērpi, īstās ballītes, pareizās maltītes kulinārijas vietnēs
Biroju ēku aukstajās marmora zālēs, negaidot pirmās dabiskās sniegpārslas, uz stiepļu rāmjiem startē ziemeļbrieži un turpat, mākslīgās eglītes, kā garšas pastiprinātāji, un apkārt, protams, tukšas kastes ar bantēm, košā ietinamo papīrā. . Tāpat kā dāvanas. Un gaismas, gaismas enerģijas taupīšanas vītnēs. Komerciālā Jaunā gada un to pašu Ziemassvētku simboli. Par veikaliem nav ko teikt: Vecgada vakara histērija ir tirdzniecības dzinējspēks. Cerība uz pārmaiņām vienmēr labi pārdodas.
Tad, ah! — Dzīvas eglītes jau ir atvestas. Es gribu nākt augšā, nošņaukt, nost sveķus no mucas, berzēt plaukstās adatas... Jūs mēģināt iesaistīties. Nav svētku sajūtas.
Un tad sāk vārīties apkārt: “Ak, cik grūti katram izvēlēties dāvanas!”, “Bet iesaiņot! Šausmas! ”,“ Un viņi man atsūtīja saiti uz vietni - tur jūs varat pasūtīt jebkuru ekstrēmu kā dāvanu ”,“ Ko iesaka astrologi? Kādās krāsās sagaidīt Jauno gadu? Šausmas, man nav dzeltenas kleitas!”, “Vai tu lido kaut kur sagaidīt Jauno gadu? Kurp uz kurieni?”, “Tagad ir par vēlu kaut ko meklēt, Jaungada tūres tiek izpirktas uz pusgadu vai gadu”, “Rezervējām galdiņu. Nē, tur jau viss ir paņemts, šī ir TĀDA vieta!
"Dāvāsim viņam cūkas figūriņu - tas ir nākamā gada simbols." Un tad šie cūku bari guļ ap datoriem un krāj putekļus.
Pareizi tērpi, īstās ballītes, īstie ēdieni kulinārijas vietnēs, “kā sanāk, tā tērē…”, “ne KĀ, bet ar KURU”! Un ar ko? Ar ko? — arī nopietns, apspriežams jautājums... Un šķiet, ka pie mums pienāk nevis svētki, bet gan pasaules gals.
Īstenībā 31.datumā līst, bet tam vairs nav nozīmes, jo esam piebāzti ar mākslīgo sniegu un mākslīgiem “lietiem” un noguruši, kurš lido uz Maldivu salām, kurš nopērk konjaka spirta pudeli akcijai Pjateročkā. un svin, svin līdz pilniem gremošanas traucējumiem...
Un nav nekāda prieka.
Jo prieks nenāk no serpentīna uz spoguļa un labi sālītiem gurķiem uz galda. Jo visa šī blēņa ir tukšāka — mūžīgā gaidīšana, kas ir garšīgāka par nogaršošanu, šī mūžīgā gatavošanās un svinīgā pāreja no it kā vecā uz it kā jauno, šī iesvētība, prasmīgi iekārtota ar totēmiem — svecēm un glāžu šķinošanu.
Tas viss var un vajag izdaiļot dzīvi, bet, ja dzīve pati par sevi ir tikai gaidīšana: piektdienas, atvaļinājumi, Jaunais gads, tad no kurienes rodas prieks no procesa? Ir nepieciešams daudz vairāk garīga spēka un apņēmības, lai atjauninātu, atiestatītu, svaigas ziņas un notikumus, nekā lai pakārtu stikla lāstekas un dzertu šampanieti. Bet šampanietis parasti ir ierobežots ar visu.
Vislabāk svin tie, kuri savus sapņus un spējas neslīcina dienu burzmā, kompromisos, patērnieciskums.
Un vislabāk svin tie, kas savā dzīvē ienes pārmaiņas un dara lietas atkal un atkal — nevis pēc kalendāra, bet nepieciešamības pēc. Kam nav laika kaut kam ilgi gatavoties vai atlikt — viņš šodien ir ļoti aizņemts. Kurš jūtas savā vietā, ir iesaistīts procesā, zina, ka dara kaut ko svarīgu, vismaz sev.
Kuram interesē dzīvot principā neatkarīgi no laikapstākļiem, dabas, jebkādām konvencijām un kontekstiem. Un kurš gan nav noslīcis savas vēlmes, sapņus, spējas dienu burzmā, kompromisos, patērnieciskumā. Un daudzo dzīves notikumu dēļ viņš īsti nepamana: svētki tur šodien ir oficiāli pēc kalendāra, nedēļas nogale vai darba diena. Kas?! Jaunais gads? Atkal? Lieliski! Svinēsim! Oho un tas viss.
Viena mana paziņa, saksofoniste, reiz pacilātā noskaņojumā atbrauca no Jaungada pasākuma un teica ko brīnišķīgu: “Slimnīcā spēlējām ar akordeonistu, medmāsu korporatīvajā ballītē. Ooooh! Viņi ir! Viņiem ir sejas... Un smaidi... Īsti, cilvēcīgi. Un baltos mēteļos. Vecuma diapazons ir no 20 līdz 80. Spēlējam viņiem dažādus mierīgus, fonus, lai netraucētu bufetes galdam. Spēlējam, spēlējam, un tad pienāk dāma un apņēmīgi saka: vai ir iespējams kaut ko tādu dejot? Mēs domājam — wow. Un viņi deva viņiem deju. Kas ir sācies! Kā viņi dejoja! Sen nebiju šo redzējis: jautri, bez dižošanās, bez dižošanās, bet cik tas ir skaisti! Es pat aizvēru acis, lai neiesaistītos un kaut kā varētu turpināt spēlēt. Bet viņām ir nopietns darbs, māsas. Viņi ir tur, lai glābtu dzīvības. Nu, viņiem ir jāatpūšas... Un viņi izturējās pret Seryogu un mani gan kā mūziķus, gan kā vīriešus. Ar cieņu. Un mēs aizgājām.»
Mēs dejojām un turpinājām savu dzīvi.
Mēs iekļaujamies jaunajā gadā kā vecas čības
Taču lielākajai daļai 2. janvārī koks sāk drūpēt, no zara uz paklāja uzslīd rotaļlieta, kaut vai zivtiņa, un te beidzas Jaunais gads. Ar domu “kaut kas jāmaina” tu meli un slinki skaties pirmo “Tikšanās vietu mainīt nevar” sēriju un dzirdi, ka pazudusi čūskas rokassprādze ar smaragda aci, lai gan aizvakar jau skatījies frāze "Un tagad kuprītais!" …
Nedēļas nogale beidzas, “jaunā laime” kaut kā nenāk pati no sevis. Tu iederies jaunajā gadā kā vecās čībās, pārcieni pēcsvētku depresiju kājās un līdz 1. maijam nomazgā logus, nokasi no loga rūts sniegpārsliņu un rādi bērnus par to, ka līme ir pārāk stipra. Nu kurš uz «Momenta» stāda sniegpārsliņu?