Bērnībā nesapratu, kāpēc kaimiņi un vecāki ar lielu cieņu izturas pret mūsu kaimiņieni, kurš strādāja bērnudārzā. Tikai pēc daudziem gadiem es sapratu, ka viņas mazā somiņa slēpj lielu noslēpumu…
Viņas vārds bija Faina Pavlovna. Viņa visu mūžu strādāja tajā pašā bērnudārzā. Auklīte — sešdesmitajos gados, kad aizveda uz turieni manu mammu no bērnistabas. Un virtuvē — astoņdesmitajos, kad mani tur sūtīja. Viņa dzīvoja mūsu ēkā.
Pagriežot galvu no loga pa kreisi, lejā un slīpi varēja redzēt viņas dzīvokļa balkonu — visi sēdēja ar kliņģerītēm un ar vienu un to pašu krēslu, uz kura labos laikapstākļos stundām ilgi sēdēja viņas vīrs invalīds. Viņiem nebija bērnu.
Klīda baumas, ka vecais vīrs karā zaudējis kāju, un viņa, vēl ļoti jauna, pēc sprādziena viņu izvilkusi no lodēm.
Tāpēc viņa visu mūžu uzticīgi un uzticīgi vilka sevi tālāk. Vai nu aiz līdzjūtības vai mīlestības. Viņa runāja par viņu it kā ar lielo burtu, ar cieņu. Un viņa nekad neminēja vārdu: “Sams”, “Viņš”.
Bērnudārzā es ar viņu reti runāju. Atceros tikai bērnudārza jaunākajā grupiņā (vai bērnistabā?) mūs salika pa pāriem un veda formācijā no ēkas spārna uz leju uz aktu zāli. Pie sienas bija portrets. "Kas tas ir?" — skolotāja atveda katru bērnu pie viņa individuāli. Bija nepieciešams sniegt pareizo atbildi. Bet nez kāpēc samulsu un apklusu.
Faina Pavlovna nāca klajā. Viņa maigi noglāstīja manu galvu un ieteica: "Vectēvs Ļeņins." Katram bija kāds šāds radinieks. Starp citu, viņš nomira 53 gadu vecumā. Tas ir, viņš bija tik vecs, cik tagad ir Hjū Džekmens un Dženifera Anistone. Bet — «vectēvs».
Arī Faina Pavlovna man likās veca. Bet patiesībā viņai bija nedaudz pāri sešdesmit (starp citu, mūsdienu Šaronas Stounas un Madonnas vecums). Toreiz visi izskatījās vecāki. Un šķita, ka tie ilgst mūžīgi.
Viņa bija arī viena no tām spēcīgajām, nobriedušajām sievietēm, kuras, šķiet, nekad neslimo.
Un jebkuros laikapstākļos katru dienu, nepārprotami saskaņā ar grafiku, viņa devās uz dienestu. Tajā pašā vienkāršā apmetnī un šallē. Viņa kustējās enerģiski, bet ne nervozi. Viņa bija ļoti pieklājīga. Viņa pasmaidīja kaimiņiem. Gāja sparīgi. Un viņai vienmēr bija līdzi viena un tā pati mazā tīklveida somiņa.
Kopā ar viņu un vakarā atgriezās mājās no darba. Pēc daudziem gadiem es sapratu, kāpēc mani vecāki viņu tik ļoti ciena un kāpēc viņai vienmēr līdzi bija tikai maza rokassomiņa.
Strādājot bērnudārzā, blakus virtuvei, Faina Pavlovna pat tukšo veikalu laikmetā principā nekad neņēma no bērniem pārtiku. Mazā rokassomiņa bija viņas godīguma rādītājs. Karā badā mirušo māsu piemiņai. Cilvēka cieņas simbols.