Garīgās prakses, piemēram, joga, meditācija vai askēze, daudzi uzskata par nākamajiem jaunajiem hobijiem. Tomēr arvien vairāk cilvēku nonāk pie secinājuma, ka tie ir nepieciešami mūsu drudžainajā dzīvē. Kā vipassana jeb klusēšanas prakse palīdzēja mūsu varonei?
Garīgās prakses var stiprināt cilvēku un atklāt viņa labākās īpašības. Taču ceļā uz jaunu pieredzi nereti rodas bailes: “Tie ir sektanti!”, “Un, ja es paķeršu muguru?”, “Es pat nespēšu pievilkt šo pozu pat tuvu”. Tāpēc nekrītiet galējībās. Bet nav arī nepieciešams atstāt novārtā iespējas.
Kas ir vipassana
Viena no spēcīgākajām garīgajām praksēm ir vipassana, īpašs meditācijas veids. Krievijā Vipassanu praktizēt kļuva iespējams salīdzinoši nesen: Maskavas apgabalā, Sanktpēterburgā un Jekaterinburgā tagad darbojas oficiāli centri, kur var atkāpties.
Atkāpšanās parasti ilgst 10 dienas. Uz šo laiku tās dalībnieki atsakās no jebkādas saiknes ar ārpasauli, lai paliktu vienatnē ar sevi. Klusuma zvērests ir obligāts nosacījums praksei, ko daudzi sauc par galveno dzīves pieredzi.
Dienas režīms dažādos centros ar dažiem izņēmumiem ir vienāds: daudz stundu ikdienas meditācijas, lekcijas, pieticīgs ēdiens (retrīta laikā nevar ēst gaļu un ņemt līdzi ēdienu). Tiek glabāti dokumenti un vērtslietas, tostarp klēpjdators un tālrunis. Nav grāmatu, mūzikas, spēļu, pat zīmēšanas komplektu - un tie ir "ārpus likuma".
Īsta vipassana ir bez maksas, un programmas beigās varat atstāt iespējamu ziedojumu.
Klusu pēc savas gribas
Kāpēc cilvēki brīvprātīgi pievēršas šai praksei? Jeļena Orlova no Maskavas dalās pieredzē:
“Vipassana tiek uzskatīta par klusēšanas praksi. Bet patiesībā tā ir ieskatu prakse. Tie, kas vēl ir ceļa sākumā, cenšas to interpretēt, balstoties uz personīgām ilūzijām un cerībām. Tāpēc mums visiem ir vajadzīgs skolotājs, kurš paskaidros, kāpēc tas ir nepieciešams un kā pareizi iedziļināties praksē.
Kāpēc vipassana ir nepieciešama? Tikai, lai padziļinātu savas zināšanas. Tāpēc ir nepareizi teikt “iziet praksi”, jo šajā kursā tas tikai sākas. Esmu pārliecināta, ka vipassana jāapmeklē vismaz reizi pusgadā. Tās būtība nemainās, bet maināmies mēs paši, mainās izpratnes dziļums un atziņas.
Norādījumi tiek sniegti kursa laikā. Dažādās tradīcijās tie atšķiras, bet nozīme ir viena.
Ikdienas burzmā mūsu prāts tiek iesaistīts mūsu izdomātās pasaules spēlēs. Un galu galā mūsu dzīve pārvēršas par vienu nemitīgu neirozi. Vipassana prakse palīdz atšķetināt sevi kā bumbu. Dod iespēju paskatīties uz dzīvi un redzēt, kāda tā ir bez mūsu reakcijas. Redzēt, ka nevienam un nekam nav tādu īpašību, ko mēs paši tiem piešķiram. Šī izpratne atbrīvo prātu. Un atstāj malā ego, kas vairs neko nekontrolē.
Pirms rekolekcijas es, tāpat kā daudzi citi, prātoju: “Kas es esmu? Kāpēc tas viss? Kāpēc viss ir tā un ne savādāk? Jautājumi lielākoties ir retoriski, taču diezgan dabiski. Manā dzīvē bija dažādas prakses (joga, piemēram), kas vienā vai otrā veidā uz tām atbildēja. Bet ne līdz galam. Un vipassana prakse un budisma filozofija kā prāta zinātne deva tikai praktisku izpratni par to, kā viss darbojas.
Protams, līdz pilnīgai izpratnei vēl ir tālu, taču progress ir acīmredzams. No patīkamajām blakusparādībām bija mazāk perfekcionisma, neirozes un cerību. Un rezultātā mazāk ciešanu. Man šķiet, ka dzīve bez tā visa tikai uzvar.
Psihoterapeita viedoklis
"Ja nav iespējas doties vairāku dienu retrītā, tad pat 15 minūtes meditācijas prakses dienā būtiski uzlabo dzīves kvalitāti, palīdzot pret trauksmi un depresīviem traucējumiem," stāsta psihiatrs un psihoterapeits Pāvels Beščastnovs. — Ja ir tāda iespēja, tad varam apsvērt ne tikai tuvākos atkāpšanās centrus, bet arī tā saucamās spēka vietas. Piemēram, Altajajā vai Baikālā. Jauna vieta un jauni apstākļi palīdz ātri pārslēgties un iegrimt sevī.
No otras puses, jebkuras garīgās prakses ir noderīgs papildinājums, lai strādātu pie sevis, bet noteikti nav "burvju tablete" un nav galvenā laimes un harmonijas atslēga."