Līdz ar nesenajiem seksa skandāliem ļoti svarīgā robežu tēma ir kļuvusi par aktuālu tēmu skolās. Pats šis jēdziens vairāk parādās tās fiziskajā hipostāzē. Taču cilvēka “neredzamā ķermeņa” robežu pārkāpšana vai ievērošana ir daudz sarežģītāka problēma nekā jautājums par taustes kontaktu, skūpstiem, apskāvieniem un seksu, saka filologs un skolotājs Sergejs Volkovs.
Pavisam nav skaidrs, kur katrai personai šīs neredzamās robežas pāriet un kā tās nepārkāpt. Attīstība daļēji ir cīņa ar savām robežām no iekšpuses un grūdiens pāri tām. Vai arī dažiem no tiem. Cilvēkam attīstoties, mainās dažas viņa robežas. Un daži nekad nemainīsies. Kas droši vien ir labi.
Jebkura pedagoģija daļēji izrādās invāzijas pedagoģija, robežu pārkāpšana, aicinājums iet pāri tām. Viņa nevar iztikt bez invāzijas kā tehnikas - un kaut kur tas izrādās kā stimuls attīstībai, bet kaut kur tas noved pie ievainojumiem. Tas ir, nav acīmredzams, ka jebkura robežu pārkāpšana ir vardarbība un ļaunums (lai gan tas izklausās apšaubāmi).
Kad mēs apdullinām bērnus ar pēkšņu uzdevumu, neparastā veidā saduramies ar pazīstamiem faktiem, izvedam skolēnus no emocionālā līdzsvara, lai viņi no ziemas miega nonāktu stundas «kustībā» (piemēram, uzliekam mūziku, kas rada pareizo noskaņojumu , lasīt ļoti «uzlādētu» tekstu, rādīt filmas gabalu) — arī tas ir no robežpārkāpšanas jomas. Pamosties, sajūti, padomā, sāc iekšējo darbu — vai tas nav spēriens, kratīšana, iebrukums?
Un kad, piemēram, tā pati Zoja Aleksandrovna, kuru Olga Prohorova viņa atceras kā skolotāja uzlikusi krīta krustu uz galvas vainaga (“Tātad mēs stulbos atzīmēsim”), kad šī Zoja ienāca klasē un teatrālā balsī teica, rādot ar pirkstu uz kādu skolēnu: “Tikai JŪS zināt, kā pareizi raksta vārdu inteliģence”, Kas viņš jutās?
Kails vīrietis, kurš uzreiz tika izstādīts publiskai apskatei, atdalīts no masas (“Atlaid, kāpēc tu mani apvaino?”)? Vai arī slepenu zināšanu nesējs, kurš ir svētīts ar uzmanību, burvis, kurš ir iemantojis spēku un patiešām zina, kā uzrakstīt šo grūto vārdu?
Un ko tur vēlēties: vairāk, vairāk šādu triku (galu galā tas bija tikai triks, kas uzbūvēts uz negaidītu gājienu, mēs bieži vien turam klasi ar šādiem trikiem) — vai, gluži pretēji, nekad un par velti?
Mēs pārkāpjam citu cilvēku robežas, ne tikai kliedzam uz bērnu vai pazemojam viņu, bet arī vispār slavējam
Mēs pārkāpjam citu cilvēku robežas, ne tikai kliedzot uz bērnu vai pazemojot, bet arī slavējot viņu visu priekšā (atceros no bērnudārza savu neveiklību un šausmīgo diskomfortu šajā brīdī), mīļi ironiski pār viņu, saucot viņu pie tāfeles ( viņš neparakstīja mums atļauju to darīt — pārvietot savu ķermeni pēc mūsu gribas uz citu kosmosa punktu), piešķirot tam vērtējumu…
Jā, pat tikai parādoties viņa priekšā: kurš teica, ka viņa robežas nepārkāpj ne krāsu gamma, ne mūsu apģērba stils, ne balss tembrs, ne smaržas, ne tā neesamība, nemaz nerunājot par runas stilu vai ideoloģiju izteikts? "Es gribēju izvilkt viņa vārdus no savām ausīm kā sapuvušas šķembas" — tas ir arī par robežu pārkāpšanu.
Ja cilvēks nopietni nolemj nepārkāpt otra robežas, baidos, ka viņš tikai apgulsies un nomirs. Lai gan pat ar to viņš neapšaubāmi iebruks kāda robežās.
Kāpēc es to daru? Uz to, ka, ja pēkšņi lieta pievēršas prasību formalizēšanai neredzamo (ar vieglāk saskatāmo) robežu pārkāpšanas jomā, tad vienkāršus risinājumus šeit nevar atrast. Un jā, es saprotu, ka ar šo tekstu arī pārkāpu daudzu robežas, un par to atvainojos.