Tiek uzskatīts, ka ar katru kļūdu mēs iegūstam pieredzi un gudrību. Bet vai tiešām tā ir? Psihoanalītiķis Andrejs Rossokhins stāsta par stereotipu "mācieties no kļūdām" un apliecina, ka gūtā pieredze nevar pasargāt no atkārtotām kļūmēm.
«Cilvēki mēdz kļūdīties. Bet tikai muļķis uzstāj uz savu kļūdu” — šī Cicerona ideja, kas formulēta ap 80. gadu pirms mūsu ēras, iedvesmo lielu optimismu: ja mums ir nepieciešami maldi, lai attīstītos un virzītos uz priekšu, vai ir vērts pazust!
Un tagad vecāki iedvesmo bērnu, kurš par neizpildītu mājasdarbu saņēma divnieku: "Lai tas jums kalpo kā mācība!" Un tagad vadītājs apliecina darbiniekiem, ka atzīst savu kļūdu un ir apņēmības pilns to labot. Bet būsim godīgi: kuram no mums nav gadījies atkal un atkal uzkāpt uz viena grābekļa? Cik daudziem izdevās uz visiem laikiem atbrīvoties no kaitīga ieraduma? Varbūt pie vainas gribasspēka trūkums?
Priekšstats, ka cilvēks attīstās, mācoties no kļūdām, ir maldinošs un destruktīvs. Tas sniedz ārkārtīgi vienkāršotu priekšstatu par mūsu attīstību kā kustību no nepilnības uz pilnību. Šajā loģikā cilvēks ir kā robots, sistēma, kuru atkarībā no radušās kļūmes var labot, pielāgot, iestatīt precīzākas koordinātas. Tiek pieņemts, ka sistēma ar katru regulējumu darbojas arvien efektīvāk, un kļūdu kļūst arvien mazāk.
Patiesībā šī frāze noraida cilvēka iekšējo pasauli, viņa bezsamaņu. Galu galā patiesībā mēs nepāriet no sliktākā uz labāko. Mēs virzāmies — meklējot jaunas nozīmes — no konflikta uz konfliktu, kas ir neizbēgams.
Teiksim, cilvēks izrādīja agresiju, nevis simpātijas un uztraucas par to, uzskatot, ka ir pieļāvis kļūdu. Viņš nesaprot, ka tajā brīdī nebija gatavs nekam citam. Tāds bija viņa apziņas stāvoklis, tāds bija viņa spēju līmenis (ja vien tas, protams, nebija apzināts solis, ko arī nevar saukt par kļūdu, drīzāk par vardarbību, noziegumu).
Gan ārējā pasaule, gan iekšējā pasaule nemitīgi mainās, un nav iespējams pieņemt, ka pirms piecām minūtēm izdarīta darbība paliks kļūda.
Kas zina, kāpēc cilvēks kāpj uz viena grābekļa? Iespējami vairāki desmiti iemeslu, tostarp vēlme nodarīt pāri sev, vai izraisīt žēlumu citā, vai kaut ko pierādīt — sev vai kādam. Kas te par vainu? Jā, mums ir jāmēģina saprast, kas liek mums to darīt. Taču cerēt no tā izvairīties nākotnē ir dīvaini.
Mūsu dzīve nav «Murkšķa diena», kur, pieļāvis kļūdu, var to labot, pēc brīža atrodoties tajā pašā punktā. Gan ārējā pasaule, gan iekšējā pasaule nemitīgi mainās, un nav iespējams pieņemt, ka pirms piecām minūtēm izdarīta darbība paliks kļūda.
Ir jēga runāt nevis par kļūdām, bet gan par pieredzi, ko uzkrājam un analizējam, vienlaikus apzinoties, ka jaunajos, mainītajos apstākļos tā var nebūt tieši noderīga. Kas tad mums sniedz šo pieredzi?
Spēja apkopot savus iekšējos spēkus un rīkoties, paliekot tiešā kontaktā ar citiem un ar sevi, savām vēlmēm un jūtām. Tieši šis dzīvais kontakts ļaus katru nākamo dzīves soli un mirkli — proporcionāli uzkrātajai pieredzei — uztvert un novērtēt no jauna.