Mīloši vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu veiksmīgi un pašpārliecināti cilvēki. Bet kā viņos šīs īpašības izkopt? Žurnāliste uzdūros interesantam pētījumam un nolēma to pārbaudīt savā ģimenē. Lūk, ko viņa ieguva.
Es nepiešķīru lielu nozīmi sarunām par to, kur satikās mani vecvecāki vai kā viņi pavadīja savu bērnību. Līdz kādu dienu es uzgāju pētījumu no 1990. gadiem.
Psihologi Māršals Djūks un Robins Fivušs no Emory universitātes ASV veica eksperimentu un atklāja, ka, jo vairāk bērni zina par savām saknēm, jo stabilāka ir viņu psihe, jo augstāks ir viņu pašvērtējums un pārliecinošāki viņi var pārvaldīt savu dzīvi.
“Radinieku stāsti dod bērnam iespēju iejusties dzimtas vēsturē, veido saiknes sajūtu ar citām paaudzēm,” lasu pētījumā. — Pat ja viņam ir tikai deviņi, viņš jūt vienotību ar tiem, kas dzīvoja pirms simts gadiem, viņi kļūst par viņa personības sastāvdaļu. Izmantojot šo savienojumu, tiek attīstīts prāta spēks un noturība.
Nu lieliski rezultāti. Es nolēmu pārbaudīt zinātnieku anketu uz saviem bērniem.
Viņi viegli tika galā ar jautājumu "Vai jūs zināt, kur jūsu vecāki uzauga?" Bet viņi paklupa vecvecākiem. Tad mēs pārgājām pie jautājuma "Vai jūs zināt, kur satikās jūsu vecāki?". Arī šeit nebija nekādu aizķeršanos, un versija izrādījās ļoti romantiska: "Jūs redzējāt tēti bārā, un tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena."
Bet vecvecāku sanāksmē atkal apstājies. Es viņai stāstīju, ka mana vīra vecāki tikās dejā Boltonā, un mans tētis un mamma tikās kodolatbruņošanās mītiņā.
Vēlāk es jautāju Maršalam Djūkam: "Vai tas ir labi, ja dažas atbildes ir nedaudz izpušķotas?" Tas nav svarīgi, viņš saka. Galvenais, lai vecāki dalās ģimenes vēsturē, un bērni par to var kaut ko pastāstīt.
Tālāk: "Vai jūs zināt, kas notika ģimenē, kad piedzimāt jūs (un jūsu brāļi vai māsas)?" Vecākais bija pavisam mazs, kad parādījās dvīņi, taču atcerējās, ka toreiz viņus sauca par «rozā mazulīti» un «zilo mazulīti».
Un tiklīdz es atviegloti uzelpoju, jautājumi kļuva delikāti. "Vai jūs zināt, kur strādāja jūsu vecāki, kad viņi bija ļoti mazi?"
Vecākais dēls uzreiz atcerējās, ka tētis ar velosipēdu piegādājis avīzes, bet jaunākā meita, ka esmu viesmīle, bet man tas neveicās (nepārtraukti lēju tēju un sajaucu ķiploku eļļu ar majonēzi). "Un, kad strādājāt krogā, sastrīdējāties ar šefpavāru, jo ēdienkartē nebija neviena ēdiena, un visi apmeklētāji tevi dzirdēja."
Vai tiešām es viņai teicu? Vai viņiem tas tiešām ir jāzina? Jā, Duke saka.
Viņiem palīdz pat smieklīgi stāsti no manas jaunības: viņi uzzina, kā viņu radinieki pārvarēja grūtības.
"Nepatīkamās patiesības bieži tiek slēptas no bērniem, taču runāšana par negatīviem notikumiem var būt svarīgāka emocionālās noturības veidošanai nekā pozitīvas patiesības," saka Māršals Djūks.
Ir trīs veidu ģimenes vēstures stāsti:
- Par celšanos: "Mēs esam sasnieguši visu no nekā."
- Rudenī: "Mēs zaudējām visu."
- Un visveiksmīgākais variants ir "šūpošanās" no viena stāvokļa uz otru: "Mums bija gan kāpumi, gan kritumi."
Esmu uzaugusi ar pēdējo stāstu veidu, un man patīk domāt, ka arī bērni atcerēsies šos stāstus. Mans dēls zina, ka viņa vecvecvectēvs kļuva par kalnraču 14 gadu vecumā, un mana meita zina, ka viņa vecvecvecmāmiņa vēl pusaudža gados gāja strādāt.
Es saprotu, ka mēs šobrīd dzīvojam pavisam citā realitātē, taču tā saka ģimenes terapeits Stīvens Valters: “Viens pavediens ir vājš, bet, kad tas ir ieausts kaut kā lielākā, savienots ar citiem pavedieniem, to ir daudz grūtāk pārraut. ” Tā mēs jūtamies stiprāki.
Djūks uzskata, ka ģimenes drāmu apspriešana var būt labs pamats vecāku un bērnu mijiedarbībai, kad ir pagājis gulētiešanas stāstu vecums. "Pat ja stāsta varonis vairs nav dzīvs, mēs turpinām mācīties no viņa."
Par autoru: Rebeka Hārdija ir žurnāliste, kas dzīvo Londonā.