Kas mūs sagaida nākotnē pēc karantīnas? Pasaule vairs nebūs tāda, kā raksta cilvēki. Bet mūsu iekšējā pasaule nebūs tāda pati. Par to stāsta psihoterapeits Grigorijs Goršuņins.
Ikviens, kurš domā, ka karantīnā kļūst traks, kļūdās — patiesībā viņi atgriežas pie sava prāta. Kā delfīni tagad atgriežas Venēcijas kanālos. Vienkārši viņš, mūsu iekšējā pasaule, mums tagad šķiet traks, jo pārāk ilgi esam vairījušies no tūkstoš un viena veida, kā ieskatīties sevī.
Vīruss vieno kā jebkurš ārējs drauds. Cilvēki projicē savu trauksmi uz epidēmiju, vīruss kļūst par nezināma tumšā spēka tēlu. Dzimst daudz paranoisku priekšstatu par tās izcelsmi, jo ir tik biedējoši domāt, ka pati daba ar vārdiem “nekā personīga” nolēma uzņemties pārapdzīvotības problēmu.
Taču vīruss, iedzenot cilvēkus karantīnā, sevī paradoksālā kārtā aicina aizdomāties par iekšējiem draudiem. Varbūt draudi nedzīvot savu patieso dzīvi. Un tad nav svarīgi, kad un no kā mirt.
Karantīna ir aicinājums stāties pretī tukšumam un depresijai. Karantīna ir kā psihoterapija bez psihoterapeita, bez ceļveža pie sevis, un tāpēc tā var būt tik nepanesama. Problēma nav vientulībā un izolācijā. Ja nav ārējā attēla, mēs sākam redzēt iekšējo attēlu.
Pasaule vairs nebūs tā, kā bija — ir cerība, ka mēs sevi neatlaidīsim
Ir grūti, kad kanālā nosēžas duļķainība, beidzot dzirdēt un redzēt, kas notiek apakšā. Satiec sevi. Pēc ilgas kņadas un, iespējams, pirmo reizi pa īstam satieciet savu dzīvesbiedru. Un uzzināt kaut ko, no kā tagad pēc karantīnas Ķīnā ir tik daudz šķiršanās.
Tas ir grūti, jo nāve, zaudējumi, vājums un bezpalīdzība nav legalizēta mūsu iekšējā pasaulē kā daļa no parastās lietu gaitas. Kultūrā, kur pārdomātas skumjas ir slikta prece, spēks un bezgalīgas spējas ilūzija tiek pārdoti labi.
Ideālā pasaulē, kur nav vīrusu, bēdu un nāves, pasaulē, kurā valda nebeidzama attīstība un triumfs, dzīvei nav vietas. Pasaulē, ko dažreiz sauc par perfekcionismu, nāves nav, jo tā ir mirusi. Tur viss bija sasalis, sastindzis. Vīruss mums atgādina, ka esam dzīvi un varam to zaudēt.
Valstis, veselības sistēmas atklāj savu bezpalīdzību kā kaut ko apkaunojošu un nepieņemamu. Jo katrs var un vajag glābties. Mēs zinām, ka tā nav taisnība, taču bailes stāties pretī šai patiesībai neļauj domāt tālāk.
Pasaule vairs nebūs tā, kā bija — ir cerība, ka mēs sevi neatlaidīsim. No nāves vīrusa, ar kuru visi ir inficēti un katram būs savs personīgais pasaules gals. Un tāpēc patiesa tuvība un rūpes kļūst par nepieciešamo, bez kurām nav iespējams elpot.