Saturs
Stulbums ir kā lipīga slimība, brīdināja Šekspīrs, tāpēc ir svarīgi rūpīgi izvēlēties savu vidi. Bet kā zināt, no kā izvairīties? Un vai tas tiešām ir vajadzīgs? Lūk, ko saka psiholoģe Marija Erila.
Esmu humānistisks cilvēks, tāpēc esmu pārliecināts, ka stulbums ir pārejošs prāta stāvoklis, kaut kas līdzīgs infantilai nenobriedumam. Taču diez vai kļūdos, ja pieņemu, ka sava stulbuma dēļ daudziem nav tik jautri, kā gribētos. Un pat viņu mīļie — un vēl jo vairāk.
Bet paskatīsimies, ar ko īsti stulbums izpaužas un kā tas var neļaut baudīt dzīvi ne tikai tiem, kas ar tādu cilvēku nodarbojas, bet arī viņam pašam.
1. Muļķis runā tikai par sevi.
Jebkura komunikācija ietver dialogu, un nobriedis cilvēks parasti saprot, ka tas ir informācijas apmaiņas veids. Maina, nevis stāda. Protams, gadās, ka cilvēkam vajag izteikties, kad kaut kas ir noticis — tā notiek ar visiem. Bet, ja mēs runājam par patoloģisku solo, kad sarunu biedram nav iespējas ievietot vismaz vārdu, nemaz nerunājot par kaut ko izstāstīšanu, mums ir darīšana ar muļķi.
Un nerunājiet ar mani par narcistisko personību. Svarīgi šajā gadījumā ir tikai tas, ka cilvēks nav sapratis, ka klausīšanās ir svarīgs resurss dzīves pieredzes iegūšanas procesā. Turklāt šī īpašība ir ļoti vērtīga draudzīgā saziņā. Un, ja es vienīgais klausos, tad kāpēc ne kāds interesantāks? Tagad ir daudz saprātīgu pasniedzēju.
2. Cilvēku ir daudz, viņš ir skaļš
Tūlīt rezervēšu, ir gadījumi ar īpašu, skaļu harizmu — bet tādos gadījumos nerodas tādi jautājumi kā “Vai varbūt viņš ir muļķis?”. Es nerunāju par viņiem, bet par tiem stulbajiem cilvēkiem, kuri bieži vien dziļuma un jēgas trūkumu aizstāj ar intensitāti.
Iedomājieties: restorāns, vājas gaismas, cilvēki runā, kāds strādā pie klēpjdatora, kāds klusā romantiskā tikšanās reizē. Šur tur skaņa nedaudz pastiprinās: viņi smējās, sveicināja atnākušos... Un pēkšņi starp šo omulīgo troksni atskan kaitinošas kundzes balss, kura stāsta sarunu biedram savas personīgās dzīves detaļas. Un neviens no klātesošajiem nevar palikt malā.
Etiķetes noteikumi, tāpat kā tējkannas lietošanas pamācība, daudzējādā ziņā ir droši. Muļķa demonstrācijas sevī
Mēs nevēlamies klausīties, jo īpaši tāpēc, ka tas nav interesanti, stulbi, plakani... Bet tā darbojas mūsu smadzenes: mēs esam spiesti pievērst uzmanību asām skaņām, jo no tā var būt atkarīga dzīvība. Un tagad viss restorāns ir veltīts šķiršanās detaļām…
Vientuļiem laimīgajiem ar portatīvo datoru paveicas — viņiem ir austiņas un, šķībi skatoties uz skaņas režīma pārkāpēju, steidz atšķetināt vadu. Pāris ātri atmaksājas un aizbēg: viņiem viss tikai sākas, un citu cilvēku šķiršanās ir ārkārtīgi nepiemērota tēma. Kundze pasūta vēl vīnu, viņas balss kļūst vēl skaļāka. Un pat tie, kas sēž uz ielas terases, jau ir dzirdējuši par viņas stulbumu…
Neviļus prātā nāk pieklājības likumi. Tie, tāpat kā tējkannas lietošanas pamācība, daudzējādā ziņā ir droši. Muļķa demonstrācijas sevī.
3. Muļķis ignorē sarunu biedra vajadzības
Vai viņš ir ieinteresēts? Vai viņš nav noguris? Varbūt viņam vajag attālināties, bet viņš vienkārši nevar atrast piemērotu pauzi? Vienā elpas vilcienā šāds cilvēks aizpilda visu telpu. Īpaši grūti ir smalkiem cilvēkiem, kuri baidās aizvainot, būt nepiedienīgiem.
Atsauksmes nepieciešamības trūkums runā par infantilu paštaisnumu. Šādi sarunu biedri ir kā ar empātiju vēl neapveltīts bērns, kurš nespēj saprast, ka mammai apnicis viņu vilkt ragavās astoņpadsmito kilometru. Tāpēc viņi, no vienas puses, skaidri norāda: "Ja jums kaut kas nepatīk, vienkārši sakiet to." Un, no otras puses, jā, izmēģiniet to, pastāstiet man. Samaksa uz jūsu sūdzību rēķina — paldies, ne šodien.
4. Stulbs cilvēks baidās no visa.
Es tur neiešu — tas ir. Es nevēlos iet šeit, tas ir tur. Tomēr nemitīgie drošības un komforta zonas meklējumi kavē evolūciju. Jebkurš šīs evolūcijas dzīvais prāts ir izsalcis un atrod veidus, kā vai nu pašam tikt galā ar savām bailēm, vai lūgt palīdzību. Ir muļķīgi ļaut bailēm vadīt dzīvi.
Ir arī medaļas otra puse — kad cilvēks metās cīņā, neizsverot riskus un nesalīdzinot tos ar saviem spēkiem. Cik daudz muļķību ir izdarīts uz šīs drosmes! Bet šis otrs «bezgalvu jātnieku» tips man tomēr ir tuvāks nekā gaidītāji, kas no visa baidās.
Veicot kādu darbību, cilvēks gūst pieredzi, pat ja tā ir negatīva, kaut kādu gudrību. Un kāda ir tāda cilvēka pieredze un gudrība, kurš paliek četrās sienās un aiz garlaicības eksperimentē tikai ar labākā TV kanāla atrašanu? ..
5. Muļķis nešaubās par savu attieksmi.
Manuprāt, tas ir stulbuma virsotne. Paskaties uz jebkuru zinātnes jomu, kā idejas mainījušās laika gaitā. Kaut ko uzskatīja par patiesu, neapstrīdamu, un tad viens atklājums apgrieza kājām gaisā visu zināšanu sistēmu un pagātnes uzskati vienā dienā pārvērtās blīvos maldos.
Turklāt stingrā domāšana, kad cilvēks neprot būt elastīgs un ņemt vērā jaunas zināšanas, ir tiešs ceļš uz Alcheimera slimību. Tā saka mūsdienu pētījumi. Bet kas zina, varbūt viņi mainīs savas domas…
6. Stulbs cilvēks dala lietas melnā un baltā krāsā.
Kategoriska attieksme, ko īpaši pavairo spītība, ir vēl viena stulbuma pazīme. Nokavēju pagriezienu — tev ir topogrāfisks kretinisms. Un tas arī viss, tāds tu paliksi visu mūžu. Pustoņu, konteksta un situācijas īpatnību neatpazīšana — tas noteikti nav raksturīgi gudriem cilvēkiem.
…Šis teksts ir šāda dalījuma piemērs. Cilvēkus dalīt muļķos un gudros ir ļoti stulbi. Galu galā katram cilvēkam ir savs stāsts un sava pieredze, kas noveda pie tā, ka šajā dzīves posmā cilvēks runā tikai par sevi, nepārbaudās ar sarunu biedru vai viņu pārņem bailes.
Katrs no mums dažreiz var uzvesties stulbi, tāpēc labākais, ko varam darīt, ir pievērst uzmanību savai iekšējai dzīvei un sniegt maksimālu labvēlību apkārtējai pasaulei.