Frans BM de Vāls, Emory Universitāte.
Avots: grāmata Ievads psiholoģijā. Autori — RL Atkinsons, RS Atkinsons, EE Smith, DJ Boehm, S. Nolen-Hoeksema. VP Zinčenko galvenajā redakcijā. 15. starptautiskais izdevums, Sanktpēterburga, Prime Eurosign, 2007. gads.
â € ‹â €‹ â € ‹â €‹ â € ‹â €‹ â € ‹â € ‹Neatkarīgi no tā, cik savtīgs cilvēks tiek uzskatīts, viņa dabā neapšaubāmi ir daži principi, kas liek viņam interesēties par kāda cita panākumiem un kāda cita laimi, kas viņam nepieciešama, lai gan viņš no situācijas negūst nekādu labumu, izņemot prieku to redzot. (Ādams Smits (1759))
Kad Lenijs Skatniks 1982. gadā ienira ledainajā Potomakā, lai glābtu lidmašīnas avārijas upuri, vai kad holandieši Otrā pasaules kara laikā sniedza patvērumu ebreju ģimenēm, viņi pakļāva savas dzīvības briesmām pilnīgi svešiem cilvēkiem. Tāpat Binti Jua, gorilla Čikāgas Brūkfīldas zoodārzā, izglāba zēnu, kurš bija zaudējis samaņu un iekrita viņas iežogojumā, veicot darbības, kuras neviens viņai nebija mācījis.
Šādi piemēri atstāj paliekošu iespaidu galvenokārt tāpēc, ka runā par ieguvumiem mūsu sugas pārstāvjiem. Bet, pētot empātijas un morāles evolūciju, esmu atradis daudz pierādījumu par dzīvnieku rūpēm vienam par otru un viņu atsaucību uz citu nelaimēm, kas mani ir pārliecinājis, ka izdzīvošana dažkārt ir atkarīga ne tikai no uzvarām cīņās, bet arī sadarbība un labā griba (de Waal, 1996). Piemēram, šimpanzēm ir ierasts, ka vērotājs pieiet uzbrukuma upurim un maigi uzliek roku uz viņas pleca.
Neskatoties uz šīm gādīgajām tieksmēm, cilvēkus un citus dzīvniekus biologi regulāri attēlo kā pilnīgus savtīgus. Iemesls tam ir teorētisks: visa uzvedība tiek uzskatīta par attīstītu, lai apmierinātu indivīda intereses. Ir loģiski pieņemt, ka gēni, kas nevarēja sniegt priekšrocības savam nesējam, tiek izvadīti dabiskās atlases procesā. Bet vai ir pareizi saukt dzīvnieku par savtīgu tikai tāpēc, ka tā uzvedība ir vērsta uz labumu gūšanu?
Process, kurā noteikta uzvedība attīstījusies miljoniem gadu, ir blakus punkts, ja ņem vērā, kāpēc dzīvnieks tā uzvedas šeit un tagad. Dzīvnieki redz tikai tūlītējus savas darbības rezultātus, un pat šie rezultāti viņiem ne vienmēr ir skaidri. Mēs varam domāt, ka zirneklis griež tīklu, lai noķertu mušas, taču tas tā ir tikai funkcionālā līmenī. Nav pierādījumu, ka zirneklim būtu kāda nojausma par tīkla mērķi. Citiem vārdiem sakot, uzvedības mērķi neko nesaka par tās pamatā esošajiem motīviem.
Tikai nesen jēdziens «egoisms» ir pārsniedzis savu sākotnējo nozīmi un tika pielietots ārpus psiholoģijas. Lai gan termins dažkārt tiek uzskatīts par pašlabuma sinonīmu, savtīgums nozīmē nodomu kalpot savām vajadzībām, tas ir, zināšanas par to, ko mēs iegūsim noteiktas uzvedības rezultātā. Vīnogulājs var kalpot savām interesēm, sapinot koku, bet, tā kā augiem nav nodomu un zināšanu, tie nevar būt savtīgi, ja vien netiek domāta šī vārda metaforiskā nozīme.
Čārlzs Darvins nekad nav sajaucis adaptāciju ar individuālajiem mērķiem un atzinis altruistisku motīvu esamību. Viņu šajā darbā iedvesmoja Ādams Smits, ētiķis un ekonomikas tēvs. Ir bijis tik daudz strīdu par atšķirību starp darbībām, lai gūtu labumu, un darbībām, kuras virza savtīgi motīvi, ka Smits, kurš pazīstams ar savu egoisma kā ekonomikas vadmotīva uzsvaru, rakstīja arī par universālo cilvēka spēju izjust līdzjūtību.
Šīs spējas izcelsme nav noslēpums. Visas dzīvnieku sugas, starp kurām ir attīstīta sadarbība, liecina par uzticību grupai un savstarpējas palīdzības tendenci. Tas ir sociālās dzīves rezultāts, ciešas attiecības, kurās dzīvnieki palīdz radiniekiem un līdzcilvēkiem, kuri spēj atmaksāt labvēlību. Tāpēc vēlme palīdzēt citiem nekad nav bijusi bezjēdzīga no izdzīvošanas viedokļa. Taču šī vēlme vairs nav saistīta ar tūlītējiem, evolucionāri izklausītiem rezultātiem, kas ir ļāvuši tai izpausties pat tad, ja atlīdzība ir maz ticama, piemēram, ja palīdzību saņem svešinieki.
Saukt jebkuru uzvedību par savtīgu ir tas pats, kas visu dzīvību uz zemes raksturot kā pārveidotu saules enerģiju. Abiem apgalvojumiem ir kāda kopīga vērtība, taču tie diez vai palīdz izskaidrot dažādību, ko mēs redzam sev apkārt. Dažiem dzīvniekiem tikai nesaudzīga konkurence ļauj izdzīvot, citiem tā ir tikai savstarpēja palīdzība. Pieeja, kas ignorē šīs pretrunīgās attiecības, var būt noderīga evolūcijas biologam, taču tai nav vietas psiholoģijā.