Ikvienam ik pa laikam ir problēmas. Ko jūs darāt, kad ar viņiem saskaraties? Padomājiet par situāciju un rīkojieties? Vai jūs to uztverat kā izaicinājumu? Vai jūs gaidāt, kad viss "atrisināsies pats no sevis"? Jūsu ierastā reakcija uz grūtībām tieši ietekmē dzīves kvalitāti. Un tāpēc.
Cilvēki un viņu problēmas
Natālijai ir 32 gadi. Viņa vēlas atrast vīrieti, kurš atrisinās visas viņas problēmas. Šādas cerības runā par infantilismu: Natālija savā partnerī saskata vecāku, kurš rūpējas, rūpējas un rūpējas par viņas vajadzību apmierināšanu. Tikai pēc pases Natālija jau sen nav bijusi bērns…
Oļegam ir 53 gadi, un viņš piedzīvo šķiršanos no savas mīļotās sievietes, ar kuru kopā nodzīvoja trīs gadus. Oļegs nav no tiem, kam patīk runāt par problēmām, un viņa “vienmēr sazāģēja” viņu ar runām par to, kas viņiem nav labi. Oļegs to uztvēra kā sievišķīgas kaprīzes, noraidīja to. Viņa pavadone nespēja panākt, lai viņš nopietni izturētos pret notiekošo, lai kopīgi cīnītos pret problēmām, un viņa nolēma pārtraukt attiecības. Oļegs nesaprot, kāpēc tas notika.
Kristīnai ir 48 gadi un viņa nevar atlaist savu 19 gadus veco dēlu. Kontrolē savus zvanus, manipulē ar vainas apziņas palīdzību (“tev dēļ man paaugstinās spiediens”), dara visu, lai paliktu mājās, un neiet pie draudzenes dzīvot. Kristīnai pašai meitene nepatīk, un arī viņas ģimenei nepatīk. Sievietes attiecības ar vīru ir sarežģītas: tajās valda liela spriedze. Dēls bija saikne, un tagad, kad viņš vēlas veidot savu dzīvi, Kristīna to novērš. Komunikācija ir saspringta. Slikti visiem…
Problēma ir "progresa dzinējspēks"
Kā jūs saskaraties ar problēmām? Lielākā daļa no mums ir vismaz sašutuši: “Tam nevajadzēja notikt! Tikai ne ar mani!
Bet vai kāds mums apsolīja, ka mūsu dzīve stāvēs uz vietas un ritēs perfekti un gludi? Tas nekad nav noticis un nenotiek nevienam. Pat visveiksmīgākie cilvēki pārdzīvo sarežģītas situācijas, zaudē kādu vai kaut ko un pieņem sarežģītus lēmumus.
Bet, ja mēs iedomājamies abstraktu cilvēku, kura dzīvē nav problēmu, mēs saprotam, ka tas ir tā, it kā viņš paliek konservēts. Neaug, nekļūst stiprāks un gudrāks, nemācās no kļūdām un neatrod jaunus ceļus. Un tas viss tāpēc, ka problēmas palīdz mums attīstīties.
Tāpēc daudz produktīvāk ir nepieņemt, ka dzīvei jābūt bez problēmām un saldai kā sīrupam, un sarežģītas situācijas rodas tikai tādēļ, lai cilvēku iznīcinātu. Būs daudz labāk, ja mēs katru no tiem uztversim kā iespēju spert soli uz priekšu.
Kad rodas ārkārtas situācijas, daudzi izjūt bailes, ignorē vai noliedz problēmu.
Problēmas palīdz mūs «šūpot», parāda stagnācijas jomas, kurās nepieciešamas pārmaiņas. Citiem vārdiem sakot, tie sniedz iespēju augt un attīstīties, stiprināt savu iekšējo kodolu.
Alfrīds Lenglets savā grāmatā A Life of Meaning raksta: “Piedzimt par cilvēku nozīmē būt tam, kam dzīve uzdod jautājumu. Dzīvot nozīmē atbildēt: atbildēt uz jebkādām šī brīža prasībām.
Protams, problēmu risināšana prasa iekšējus centienus, rīcību, gribu, ko cilvēks ne vienmēr ir gatavs izrādīt. Tāpēc, kad rodas ārkārtas situācijas, daudzi piedzīvo bailes, ignorē vai noliedz problēmu, cerot, ka ar laiku tā atrisināsies pati vai kāds tiks ar to galā viņa vietā.
Lidojuma sekas
Problēmu nepamanīšana, to esamības noliegšana, ignorēšana, savu grūtību neredzēšana un nestrādāšana pie tām ir tiešs ceļš uz neapmierinātību ar savu dzīvi, neveiksmes sajūtu un sabojātām attiecībām. Ja pats neuzņemsies atbildību par savu dzīvi, nāksies samierināties ar nepatīkamām sekām.
Tāpēc Natālijai ir svarīgi nevis meklēt vīrietī “glābēju”, bet gan attīstīt sevī īpašības, kas palīdzētu paļauties uz sevi to risināšanā. Iemācieties rūpēties par sevi.
Pats Oļegs pamazām nobriest domai, ka, iespējams, maz klausījis dzīves biedram un nav vēlējies pievērst uzmanību attiecību krīzei.
Kristīnai būtu labi pievērst savu skatienu uz iekšu un attiecībām ar vīru. Dēls ir nobriedis, grasās izlidot no ligzdas un dzīvos savu dzīvi, un viņa paliks pie vīra. Un tad svarīgie jautājumi nebūtu “Kā noturēt dēlu? ”, un “Kas manā dzīvē ir interesants?” “Ar ko es to varu piepildīt?”, “Ko es vēlos sev? Kam tiek izbrīvēts laiks?”, “Kā uzlabot, pārveidot attiecības ar vīru?”
"Neko nedarīšanas" pozīcijas sekas - iekšēja tukšuma, ilgas, neapmierinātības rašanās
Attieksme “problēma ir grūta, bet es gribu atpūsties”, izvairīšanās no nepieciešamības sasprindzināties ir pretestība dabiskajai attīstībai. Patiesībā pašas dzīves pretestība ar tās mainīgumu.
Tas, kā cilvēks risina problēmas, parāda, kā viņš tiek galā ar savu, vienīgo dzīvi. Eksistenciālās psihoterapijas pamatlicējs Viktors Frankls savā grāmatā Ārsts un dvēsele: Logoterapija un eksistenciālā analīze raksta: "Dzīvo tā, it kā jūs dzīvotu otro reizi, un pirmajā jūs sabojājāt visu, ko varēja sabojāt." Saprātīga doma, vai ne?
Pozīcijas “neko nedarīt” sekas ir iekšēja tukšuma, melanholijas, neapmierinātības un depresīvu stāvokļu rašanās. Katrs no mums izvēlas pats: skatīties uz savu situāciju un sevi godīgi vai noslēgties no sevis un no dzīves. Un dzīve mums vienmēr dos iespēju, “izmetot” jaunas situācijas, lai kaut ko pārdomātu, ieraudzītu, mainītu.
Tic pats
Vienmēr ir jāsaprot, kas mums traucē risināt problēmas un izrādīt drosmi, saskaroties ar tām. Pirmkārt, tās ir šaubas par sevi un bailes. Neticība saviem spēkiem, spējām, bailes netikt galā, bailes no pārmaiņām – ļoti traucē virzīties dzīvē un augt.
Tāpēc ir ļoti svarīgi izprast sevi. Psihoterapija palīdz veikt šādu neaizmirstamu ceļojumu dziļi sevī, uz lielāku izpratni par savu dzīvi un iespējām to mainīt.